Centrālāzijas valstu aktuālie iekšpolitiskie un ārpolitiskie vektori

Tikko kā noslēgusies Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa darba vizīte Kazahstānā. Vizīte atgādina par Centrālāzijas īpašo vietu Latvijas ārpolitikā – šis reģions tradicionāli bijis viena no Latvijas ārpolitikas specializācijām, ar kuru varam pozitīvi izcelties Eiropas Savienības ietvaros.

Valsts prezidenta vizīte vedina nedaudz plašāk ieskatīties aktuālajos politiskajos procesos šajā reģionā. Par to arī šis raksts.

Pēdējo mēnešu laikā Centrālāzija ir ieguvusi negatīvu skanējumu saistībā ar starptautisko terorismu. Ierasts, ka terorisma problemātika vairāk saistīta ar notiekošo reģiona kaimiņvalstī Afganistānā vai ar Centrālāzijas valstu pilsoņu dalību konfliktā Sīrijā un Irākā “Islāma valsts” un citu teroristisko grupējumu rindās, vai arī ar incidentiem pašā Centrālāzijā (piemēram, 2016. gadā Kazahstānas pilsētās Aktebē un Almatā un Kirgizstānas galvaspilsētā Biškekā notikušie uzbrukumi). Tomēr šogad Centrālāzijas vārds izskanēja arī saistībā ar terora aktiem Stambulā, Sanktpēterburgā un Stokholmā. Pirmajā un pēdējā gadījumā uzbrukumus sarīkoja Uzbekistānas pilsoņi, bet otrajā – Kirgizstānā dzimis uzbeks ar Krievijas pilsonību. Lai gan katrā no gadījumiem iemesli un konteksts bija atšķirīgs, šie incidenti pasaulei atgādināja par Centrālāzijas būtiskumu arī drošības perspektīvā – kā potenciālu lokālu, tā arī starptautisku risku avotu. Turklāt līdz ar “Islāma valsts” norietu Sīrijā un Irākā aktualizējas jautājums, kurp dosies šī grupējuma rindās karojošie izdzīvojušie Centrālāzijas pilsoņi?

Tikmēr tradicionālākas asociācijas ar Centrālāziju Latvijā un citviet pasaulē tomēr saistītas ar reģiona ilgmūžīgajiem, autoritārajiem un kolorītajiem valstu vadītājiem. Šajos rāmjos vismazāk iederas pašreizējais Kirgizstānas prezidents Almazbeks Atambajevs, kurš, lai gan piesaistījis plašsaziņas līdzekļu uzmanību kā dziesmu izpildītājs, savu vēlēšanās iegūto amatu ieņem vien kopš 2011. gada. Turpretī Tadžikistānas prezidents – “Nācijas līderis” Emomali Rahmons – pie varas nāca jau 1994. gadā. Šogad atkārtoti amatā “pārvēlētais” Turkmenistānas prezidents –   “Aizbildnis” Gurbanguli Berdimuhamedovs – varu pārņēma no 2006. gadā mūžībā aizgājušā “Visu turkmēņu tēva” Saparmurata Nijazova (viņš valsti vadīja vēl kopš Padomju Savienības laikiem). Tikmēr līdz ar Islama Karimova aiziešanu mūžībā 2016. gada septembrī kā pēdējais kopš PSRS laika valdošais reģiona līderis palicis vien Kazahstānas prezidents – “Nācijas līderis” Nursultans Nazarbajevs.

Tieši Centrālāzijas valstu, atskaitot Kirgizstānu, nedemokrātiskā pārvalde raisījusi neziņu par to, vai pēc ilgmūžīgo līderu došanās aizsaulē notiks miermīlīga varas pāreja, vai esošās elites vietā nenāks islāma radikāļi un vai šīs valstis vispār spēs pastāvēt to līdzšinējās robežās? Pēdējā ilgi gaidītā varas pāreja notika Uzbekistānā. Pēc Karimova nāves par jauno prezidentu kļuva iepriekš ministru prezidenta amatu ieņēmušais Šavkats Mirzijojevs. Vēlēšanās 2016. gada decembrī, kuras gan nav vērtējamas kā atbilstošas Rietumos pieņemtajiem standartiem, Mirzijojevs uzvarēja pārliecinoši. Lai gan Uzbekistānā saglabājas cieša politisko, ekonomisko un sabiedrisko procesu kontrole, jaunā prezidenta darbība ir radījusi cerīgu iespaidu vismaz ārpolitikā. Jaunais valsts vadītājs ir centies uzlabot sarežģītās un brīžiem pat naidīgās attiecības ar kaimiņvalstīm, jo īpaši ar Kirgizstānu un Tadžikistānu (piemēram, pēc aptuveni 25 gadu pārtraukuma atjaunoti tiešie avioreisi starp Dušanbi un Taškentu).

Tikmēr šā gada oktobrī notiks prezidenta vēlēšanas Kirgizstānā – vienīgajā valstī Centrālāzijā, kur pēdējo gadu laikā notikušas reģiona standartiem neierasti atklātas vēlēšanas. Šī gada prezidenta vēlēšanās uz atkārtotu prezidentūras termiņu vairs nevarēs pretendēt līdzšinējais valsts vadītājs Atambajevs. Sagaidāms, ka par valsts vadītāja amatu sacentīsies vairāki līdzvērtīgi pretendenti. Pašlaik nav pazīmju, ka Atambajevs varētu nevēlēties atstāt savu amatu vai, ka būtu gaidāmi citi lieli satricinājumi, kādi jau reiz pieredzēti (piemēram, 2005. gada “Tulpju revolūcijas” laikā tika gāzts prezidents Askars Akajevs, bet pēc 2010. gada vardarbīgajiem nemieriem valsti atstāja toreizējais prezidents Kurlambeks Bakijevs). Tomēr plaši izplatītā korupcija un vājais valsts ekonomiskais stāvoklis pilnībā negarantē ilgtspējīgu miermīlīgu tālāko attīstību un mierīgu varas pāreju.

Lai gan Turkmenistānā pastāv cieša sabiedrisko un politisko procesu kontrole (atcerēsimies bijušā Latvijas Valsts prezidenta Andra Bērziņa vārdus, ka tur brīvību var raksturot ar cilvēku iespējām pārvietoties “starp kalniem un Kaspijas jūru”), šī Centrālāzijas valsts var nonākt būtisku pārmaiņu priekšā līdz ar ekonomiskās situācijas pasliktināšanos. Turkmenistānas ekonomika ir lielā mērā atkarīga no ienākumiem par dabasgāzes eksportu – šie ienākumi ir gājuši mazumā un par Turkmenistānas vienīgo būtisko eksporta tirgu palikusi vien Ķīna. Par valstī valdošo satraukumu liecina nesenais lēmums atcelt bezmaksas komunālos pakalpojumus iedzīvotājiem (bezmaksas pakalpojumu apjoms gan tika ierobežots līdz noteiktam līmenim, kuru pārsniedzot bija jāmaksā sods). Tāpat valstī, kas tiek uzskatīta par vienu no nebrīvākajām un korumpētākajām visā pasaulē, ir uzsākta iepriekš neredzēti publiska cīņa pret korupciju – ir atlaists valsts ģenerālprokurors un citas amatpersonas.

Tadžikistāna šogad piemin divdesmito gadadienu kopš noslēdzās asiņainais deviņdesmito gadu pilsoņu karš. Tiesa gan, pilnīga samierināšanās starp konfliktējošajām pusēm joprojām nav notikusi, un pilsoņu kara pieredze joprojām tiek piesaukta kā aizbildinājums politiskās opozīcijas un pilsoniskās sabiedrības ierobežošanai. Tikmēr prezidenta pienākumus turpina pildīt Emomali Rahmons, par kura ticamāko darba turpinātāju tiek uzskatīts viņa vēl gados jaunais dēls, galvaspilsētas mēra amatā ieceltais Rustams Emomali (pagājušogad līdz 30 gadiem tika samazināts minimālais vecuma slieksnis prezidenta amata kandidātiem, kuru drīz viņš sasniegs). Vienlaikus kā būtiski nestabilitātes faktori saglabājas Tadžikistānas vājais ekonomiskais stāvoklis (līdz ar Kirgizstānu tās ir nabadzīgākās Centrālāzijas valstis) un nedrošība kaimiņvalstī Afganistānā. Īpašu satraukumu rada aizvien lielākā “Taliban” aktivitāte – šī grupējuma kontrolē atrodas daļa Tadžikistānas un Afganistānas pierobežas rajonu (līdzīga situācija ir arī  Uzbekistānas un Turkmenistānas pierobežā).

Tikmēr Kazahstānā, ekonomiski visattīstītākajā no Centrālāzijas valstīm, turpina valdīt 77 gadus vecais Nursultans Nazarbajevs. Lai gan viņš ir rosinājis plašāku pilnvaru nodošanu valsts parlamentam un ministru kabinetam, Kazahstānas prezidents aizvien saglabā teikšanu par būtiskākajiem jautājumiem un attīstības virzieniem. Faktiski no jauna uzbūvētajā galvaspilsētā Astanā notiekošā izstāde “Expo 2017”, kurā viesojās arī Vējonis, ir kārtējais apliecinājums Kazahstānas mēģinājumiem pozicionēt sevi kā modernu valsti (savulaik lielu nepatiku šajā valstī izraisīja filmas “Borats” galvenā varoņa mēģinājums uzdoties par Kazahstānas pārstāvi un parādīt valsti citā gaismā). Neskatoties uz valsts pilsoņu brīvību un tiesību ierobežojumiem, Kazahstāna tiek uzskatīta par uzņēmējdarbībai un investīcijām draudzīgāko valsti reģionā, ko plānots pastiprināt ar “Expo 2017” norises vietas pārvēršanu par Astanas Starptautisko finanšu centru. Kā vēl citu nacionālās pašapziņas un identitātes stiprināšanas mēģinājumu var uzskatīt Nazarbajeva rosināto un drīzumā plānoto valsts pāreju no kirilicas uz latīņu alfabētu (vismaz formāli šāda pāreja jau notikusi Turkmenistānā un Uzbekistānā).

Centrālāzija saglabājas arī interesants reģions lielvarām. Starp redzamākajām un ambiciozākajām pasaules lielvarām reģionā uzskatāmas Krievija un Ķīnas Tautas Republika. Kā jau lielāko daļu bijušās postpadomju telpas, arī šo pasaules daļu Krievija uzskata par dabisku savas ietekmes sfēras daļu. Visas piecas reģiona valstis ir Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) dalībnieces; Kazahstāna un Kirgizstāna ir arī Eirāzijas Ekonomiskās savienības dalībnieces; tās abas un vēl Tadžikistāna ir Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) biedres. Vairāki tūkstoši Krievijas karavīru ir izvietoti Tadžikistānā un Krievija izmanto militāros objektus arī Kirgizstānā un Kazahstānā. Tikmēr Ķīna ir kļuvusi par Centrālāzijas valstu lielāko divpusējās tirdzniecības partneri un aktīvi iesaistās reģionā atrodamo izejmateriālu ieguvē un infrastruktūras objektu attīstīšanā. Ķīna aktīvi cenšas iesaistīt Centrālāzijas valstis savā “Jostas un ceļa” iniciatīvā; zīmīgi, ka šīs valsts prezidents Sji Dzjiņpins 2013. gadā iniciatīvu publiski izziņoja tieši atrodoties Kazahstānā.

Lai gan Krievija Centrālāzijā saglabā būtisku politisko un ekonomisko ietekmi un militāro potenciālu un arī Ķīna aizvien aktīvāk stiprina savu ekonomisko klātbūtni, ārpolitisko vektoru izvēlē Centrālāzijas valstis nebūt nevar ierindot vienā kategorijā. Ja no Krievijas ekonomiski īpaši atkarīgajās Kirgizstānā un Tadžikistānā vērojama lielāka labvēlība pret Krieviju, tad pārējās valstis cenšas līdzsvarot ārējo lielvaru ietekmi. Pieturoties pie savas “pastāvīgās neitralitātes”, Turkmenistāna ir centusies norobežoties kā no Krievijas veidotajām, tā arī no citām starptautiskajām organizācijām. Tāpat Uzbekistāna daudzpusēju formātu vietā parasti cenšas izvēlēties divpusējo attiecību mehānismus un sadarbību ar dažādām lielvarām (piemēram, lai gan KDLO dibināšanas līgums tika parakstīts šajā valstī, 2012. gadā Uzbekistāna savu darbību organizācijā apturēja). Arī Kazahstāna, lai gan aktīvi iesaistās Krievijas veidotajās organizācijās, veido daudzvektoru ārpolitiku un pozicionē sevi gan kā tiltu starp Eiropu un Āziju, gan kā reģiona ekonomisko un politisko centru. To apliecina kā, piemēram, Astanā notiekošās Krievijas atbalstītās Sīrijas miera sarunas, tā arī izstādes “Expo 2017” norise.

Published 12 July 2017

Author Māris Andžāns