Cilvēkdrošības loma diplomātijā: tendences un aktualitātes (in Latvian) (2012) | Comments

Author: Didzis Kļaviņš .

Aplūkojot cilvēkdrošības un diplomātijas mijiedarbību, literatūrā galvenokārt tiek izceltas tādas valstis kā Kanāda, Japāna un Norvēģija. Salīdzinoši mazāk uzmanības tiek pievērsts citām valstīm un analīzei plašākā kontekstā. Maz ir apskatīta arī diplomātijas kā drošības sekmētājas loma un kapacitāte situācijās, kad iedzīvotājiem ir nepieciešams atbalsts krīzes pārvarēšanā, kā arī miera apstākļos, regulāri informējot sabiedrību par cilvēkdrošības uzlabošanas pasākumiem un iniciatīvām.

Lai aktualizētu minētos jautājumus, šo ziņojumu strukturēšu divās daļās. Pirmajā daļā ieskicēšu jautājumu loku, kas ir aktuāls, runājot par cilvēkdrošības un diplomātijas attiecībām. Otrās daļas sākumā sniegšu pārskatu par cilvēkdrošības jēdziena nozīmi ES dalībvalstu ārlietu ministriju darbībā, izmantojot salīdzinošo metodi. Savukārt ziņojuma nobeigumā pievērsīšos Latvijai, piedāvājot ne vien vērtējumu par cilvēkdrošības nozīmi Ārlietu ministrijas darbībā, bet arī akcentējot tos jautājumus, kuri Latvijas gadījumā pieprasa pastiprinātu uzmanību un rīcību. Pētījuma galvenais mērķis ir aicinājums uz jaunu un daudz plašāku diskusiju par cilvēkdrošības un diplomātijas attiecībām 21. gadsimtā.

Cilvēkdrošības un diplomātijas attiecības

1994. gadā ANO Mahbuba ul Haka (Mahbub ul Haq) vadībā publicēja Pārskatu par tautas attīstību pasaulē (UNDP Human Development Report), kurā sabiedrība pirmo reizi tika visaptveroši iepazīstināta ar universālu konceptu cilvēkdrošība (human security) kā „brīvība no bailēm un brīvība no trūkuma”1. Reaģējot uz strauji mainīgo globālo dienaskārtību, ANO Attīstības programmas darba grupa piedāvāja cilvēkdrošības jēdzienu centrēt uz cilvēkiem un iedzīvotāju grupām (people-centred), nevis uz valstīm. Tātad - skatīt drošības jēdzienu daudz plašāk, pārliekot akcentus no tradicionālās izpratnes par valsts drošību uz jaunu, integrētu pieeju, kuras centrā ir cilvēks.2 Bet tas nenozīmē, ka būtu jāaizmirst ilgus gadus veidotais priekšstats par valsts drošību. Tieši pretēji - šāda jauna pieeja ļauj drošības jautājumu skatīt jaunā, daudzšķautņainā ietvarā, kurā valsts ieņem nozīmīgu vietu indivīda drošības stiprināšanā, gan rūpējoties par cilvēku iespējām un izredzēm dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, gan nodrošinot drošību konstelāciju efektīvu un koordinētu rīcību draudu un risku novēršanai. Šādā evolucionējošā ietvarā diplomātija kā ārpolitikas instruments ir būtisks aģents, ar kuras palīdzību valsts nodrošina valsts nacionālās intereses iedzīvotāju drošumspējas stiprināšanā.3 Turklāt, ņemot vērā, ka sadarbība un indivīdu uzticēšanās valsts institūcijām ieņem nozīmīgu lomu cilvēkdrošības stiprināšanā, diplomātija kā unikāls mediators un drošības „nesējs” aizvien vairāk ir iesaistīts starp valsti un iedzīvotāju grupām drošības radīšanā un uzturēšanā. Diplomāti, kas saistīti ar ārpolitikas veidošanu un ieviešanu, vistiešākajā veidā strādā ar cilvēkdrošības uzlabošanas pasākumiem un iniciatīvām.

Mūsdienās diplomātija ir kļuvusi par neatņemu stabilitātes nodrošināšanas instrumentu visos drošības līmeņos – starptautiskajā, reģionālajā, nacionālajā un individuālajā. Lai arī šis dalījums ir kļuvis nosacīts, tomēr tas palīdz pārskatāmāk aplūkot abu jēdzienu savstarpējās attiecības un dinamiku. Vismazāk vēsturiski aplūkotais un analizētais ir bijis tieši individuālais drošības līmenis. Pēdējo divdesmit gadu laikā situācija ir strauji mainījusies. Diplomātijas pētnieki aizvien vairāk skata individuālo līmeni divos veidos – drošības nodrošinājums valsts iedzīvotājiem un pašiem diplomātiem. Pirmajā gadījumā runa ir par valsts spēju garantēt tās iedzīvotājiem drošību, novēršot un likvidējot potenciālos draudus. Tātad diplomātija šajā situācijā kalpo kā instruments valsts iedzīvotāju interešu aizstāvībai. Otrajā gadījumā uzmanība centrā ir diplomātiskā dienesta un pārstāvniecību darbinieku drošība. Rūpes par drošību ir saistītas ar efektīvu diplomātisko darbību. Lai diplomāts varētu pildīt galveno uzdevumu (sarunu vešanu un informācijas apmaiņu ar valdības pārstāvjiem, elitēm, ietekmīgiem lēmumu pieņēmējiem un iedzīvotājiem), svarīgs jautājums ir drošības garantēšana.

21. gadsimtā no diplomātijas tiek sagaidīts arvien lielāka globālo un reģionālo instrumentu izmantošanas pieeja drošības palielināšanā. Tāpat tiek sagaidīts, ka diplomāti vairāk skaidro tos ieguvumus, ko dod dalība pārnacionālās organizācijās. Ņemot vērā, ka iedzīvotāju drošības līmenis ir atkarīgs no notikumiem aiz valstu robežām, ārlietu dienestu pienākumos aizvien vairāk tiek uzsvērtas ne vien rūpēs par tautiešu interešu aizstāvību ārvalstīs, bet arī aktīva līdzdalība krīžu situāciju noteikšanā un novēršanā. Aizvien vairāk tiek pieprasīts, ka līdzās diplomātiem-ģenerālistiem jeb universālistiem strādā diplomāti-speciālisti, kuri pārzina kādu šauru jomu un spēj labāk vadīt ar cilvēkdrošību saistītus procesos. Tāpat lielāka nozīme ir jautājumu koordinēšanai diplomātijā. Cilvēkdrošības kontekstā diplomāts parādās kā menedžeris iedzīvotāju drošumspējas stiprināšanā, sekmējot un stiprinot brīvību no bailēm un brīvību no trūkuma.

Diplomātija, līdzīgi kā starptautiskie aktieri vai starptautiskā dienaskārtība, ir pakļauta nemitīgām pārmaiņām. Pārmaiņu procesus 21. gadsimtā vislabāk raksturo vārdi ‘veidošanās’, ‘adaptēšanā’ vai ‘transformācija’. Nevar noliegt, ka nemitīgā starptautisko subjektu vai globālās dienaskārtības attīstība apgrūtina cilvēkdrošības un diplomātijas attiecību konceptualizēšanu. Iespējams, tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ arī literatūrā trūkst padziļinātu pētījumu par abu jēdzienu attiecībām.

Visvairāk cilvēkdrošības un diplomātijas attiecību veidošanu atbalstījušas Kanāda, Japāna un Norvēģija. Kopš 1996. gada cilvēkdrošība ir kļuvusi par vienu no Kanādas ārpolitikas stūrakmeņiem. Šo piecpadsmit gadu laikā Kanāda ir sniegusi plašu atbalstu starptautiskiem cilvēkdrošības pasākumiem un iniciatīvām, kas atbilst mērķim „brīvība no draudiem cilvēktiesībām, drošībai vai dzīvībai”. Izvērsts Kanādas ieguldījums cilvēkdrošības koncepta attīstībā ir visaptveroši atspoguļots Roba Makreja (Rob McRae) un Dona Huberta (Don Hubert) grāmatā „Human Security and the New Diplomacy: Protecting People, Promoting Peace”. Arī Japāna ir noteikusi cilvēkdrošību par ārpolitikas prioritāti, akcentējot „brīvību no vispārējiem draudiem izdzīvošanai, iztikšanai un pašcieņai”. Lielu ieguldījumu cilvēkdrošības jautājuma aktualizēšanā ir sniedzis bijušais Japānas premjerministrs Obuči Keizo (Obuchi Keizō), kurš, reaģējot uz Āzijas valūtas un finanšu krīzes radītajām grūtībām 1997. gada jūlijā, iepazīstināja sabiedrību ar cilvēkdrošības konceptu. Vēsturiski raugoties, cilvēkdrošības tēmas ienākšana Japānas diplomātijā saistāma ar Keizo divām uzrunām 1998. gadā. Drīz vien pēc tam cilvēkdrošība jau tika novērtēta kā noteicošā perspektīva Japānas ārpolitikas attīstībā (2000 Diplomatic Bluebook). Nenoliedzami, uzskatāms piemērs Japānas ieguldījumam cilvēkdrošības jautājuma aktualizēšanā ir ANO Cilvēkdrošības trasta fonda izveidošana (The United Nations Trust Fund for Human Security), kas finansiāli atbalsta cilvēkdrošības uzlabošanas pasākumus visā pasaulē. Savukārt trešā, bieži pieminētā valsts Norvēģija cilvēkdrošības jēdzienu ir uzlūkojusi kā „tiesības uz dzīvi bez bailēm”, koncentrējoties uz šaurāka loka pasākumiem - preventīvām miera uzturēšanas operācijām un vieglo ieroču ierobežošanu.

Noslēdzot ziņojuma pirmo daļu, svarīgi akcentēt, ka 21. gadsimtā diplomātiju raksturo tīklošanās, kas aptver visus sadarbības līmeņus. Aplūkojot daudzu ārlietu dienestu darbību mūsdienās, redzama tendence, ka tie aizvien biežāk sāk funkcionēt jau kā ārpolitikas īstenošanas koordinatori un ne tik daudz kā dominējoši un šauri profesionālas ārpolitiskās darbības diktētāji valstisko institūtu sistēmā. Lai arī cilvēkdrošības loma diplomātu ikdienā strauji pieaug, tomēr tai trūkst dziļāka un saturīgāka piepildījuma. Pēdējo gadu laikā ir pieaugusi ārlietu ministriju loma ārpolitikas īstenošanas koordinēšanā. Tāpat aizvien vairāk tiek pārdefinēta diplomātiskā dienesta struktūra un funkcijas. Aizvien lielāks uzsvars ir uz tūlītējiem risinājumiem. Pieaug daudzpusēju sadarbības formātu nozīme. Jāatceras arī, ka nedrošības mazināšana var tikt panākta arī ar aktīvu diplomātiju un starptautisko organizāciju piedāvātajām iespējām krīzes situācijās. Tā, piemēram, pēc 11. septembra notikumiem ASV, SKDS dati parādīja, ka starptautiskais terorisms biedē gandrīz pusi Latvijas iedzīvotāju – 40 procentus. Tāpat iedzīvotāji atzina, ka viņus uztrauc starptautiskie konflikti, kari, Latvijas neatkarības zaudēšana, globālā sasilšana, bēgļu ieplūšana Latvijā, atomkatastrofas draudi, bads un bioloģiskā kara draudi. Tātad jārēķinās ne vien ar ilgu laiku sabiedrībā dominējošiem draudiem, bet arī tādiem tūlītējiem un neprognozējamiem izaicinājumiem cilvēkdrošibai kā, piemēram, terorisms.4 Jautājums nav par to, kā labāk slēpt un noklusēt informāciju par iespējamiem draudiem iedzīvotājiem, bet gan par to, kā labāk izskaidrot un pamatot valsts un starptautisko organizāciju iesaisti preventīvās diplomatijas īstenošanā, parādīt valsts atbalstu drošības konstelāciju nodrošināšanā un krīzes pārvarēšanā. Kanādas, Japānas un Norvēģijas īstenotā cilvēkdrošibas politika un dialogs ar sabiedrību ir labs piemērs drošumspējas stiprināšanā, kur diplomātija ieņem nozīmīgu lomu. Jautājums - vai arī citas valstis izmanto šādu pieeju?

Cilvēkdrošības jēdziena nozīme ES dalībvalstu ārlietu ministriju darbībā

Ņemot vērā cilvēkdrošības jēdziena straujo ienākšanu publiskajā telpā un kontekstā ar ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem, kas tika izvirzīti 2000. gadā, varētu šķist, ka cilvēkdrošība ir regulāri diskutēta tēma diplomātu vidū. Tomēr tas tā gluži nav. Patiesībā pēdējo gadu laikā šis jēdziens diplomātijā ir kļuvis amorfs un pat stagnējošs.

Aplūkojot visu ES dalībvalstu ārlietu ministriju publicētos ziņojumus un svarīgākos paziņojumus, var konstatēt, ka cilvēkdrošības jēdziens ir tikai čaula bez dziļāka saturiskā piepildījuma. Tā, piemēram, atsevišķas valstis atbilstoši labajam tonim piesauc cilvēkdrošību saistībā ar kandidēšanu uz ANO Drošības padomes 2013.-2014. gada termiņu. Tomēr, pasekojot valstu oficiālajiem paziņojumiem pēdējo gadu laikā, var redzēt, ka cilvēkdrošības jēdziens nav viens no aktuālajiem dienaskārtības jautājumiem. Kopumā pēc cilvēkdrošības koncepta pielietojamības un saturiskā pamatojuma var izdalīt trīs valstu grupas: 1) ES dalībvalstis, kuras cilvēkdrošības jēdzienu ir veiksmīgi integrējušas ārpolitikas programmās un praksē; 2) valstis, kuras cilvēkdrošības jēdzienu lieto salīdzinoši formāli; 3) valstis, kuras tikpat kā neizmato cilvēkdrošības konceptu vai arī lieto to fragmentāri.

No visām aplūkotājām ES dalībvalstīm, tikai Austrija, Beļģija, Dānija, Somija un Nīderlande savos ārpolitikas vēstījumos ir bijusi konsekventa un izmantojusi cilvēkdrošības jēdzienu regulāri un pēc būtības. Tā, piemēram, Austrija un Beļģijas par galvenajām prioritātēm cilvēkdrošības jautājumā ir izvēlējusies cilvēktiesību ievērošanu, bērnu aizsardzību bruņotu konfliktu gadījumos un kājinieku mīnu izskaušanu. Savukārt Dānija pirms diviem gadiem publicētajā ziņojumā „Strategy for Danish Humanitarian Action 2010-2015” ir veiksmīgi integrējusi visus Tūkstošgades attīstības plāna izvirzītos mērķus, bet Nīderlande īpaši izceļ migrācijas jautājumus un vides ilgtspējīgu nodrošināšanu. Tomēr vislielāko cilvēkdrošības jēdziena pārnešanu no teorijas uz praksi ir paveikusi Somija, kura paradoksālā kārtā nav viena no trīspadsmit Cilvēkdrošības tīkla (Human Security Network) jeb Līsenes sadarbības (Lysøen Cooperation) dalībvalstīm.5

Līdzīgi kā Cilvēkdrošības tīkla mājaslapa, kura nav publiski apskatāma, arī apvienības aktivitātes ir formālas bez atgriezeniskas saiknes. Liels trūkums ir dialoga un komunikācijas trūkums ar iedzīvotāju grupām, kuras ir šo valstu darbības mērķis. Kā jau minēju, Somija ir izdarījusi milzīgu mājasdarbu cilvēkdrošības stiprināšanā un attīstībā.

Tā, piemēram, Krīžu vadības centrs Somijā jeb CMC (Crisis Management Centre) ir unikāls starptautiskās ekspertīzes centrs, kas piedāvā Somijas speciālistiem apmācības krīžu pārvaldībā un sagatavo ekspertus dalībai starptautiskajās civiliedzīvotāju aizsardzības misijās. Laikā, kad cilvēkdrošības jēdzienu atsevišķas ES valstis izmanto fragmentāri un galvenokārt deklaratīvi, Somija kopš 2007. gada ir izvērsusi Krīzes vadības centra darbību atbilstoši Pētījuma programmas 2008-2012 uzstādījumiem. Par centra darbības pamatu tiek izmantots cilvēkdrošības koncepts tā plašākā interpretācijā, kas atbilst septiņām ANO noteiktām drošības jomām: ekonomiskajai drošībai, pārtikas nodrošinājumam, veselībai, videi, politiskai drošībai, personiskai un kopienas līmeņa drošībai.

Veiksmīgs piemērs cilvēkdrošības stiprināšanā un tās sasaistē ar tradicionālo izpratni par drošību ir 2010. gada 16. decembrī pieņemtā Somijas valdības rezolūcija „Security Strategy for Society”, kurā ir detalizēti aprakstīta katras ministrijas atbildība drošības garantēšanā un krīžu vadīšanā. Rezolūcijas nobeigumā ir pārskatāmi aprakstīti ministriju stratēģiskie uzdevumi, nodrošinot un garantējot drošību (īpaši akcentējot sabiedrības drošību).Tā, piemēram, runājot par vienu no Ārlietu ministrijas uzdevumiem – nodrošināt „visaptverošu krīžu vadību”, ministrijas kompetencē ir koordinēt krīžu vadības grupu.

Savukārt valstis, kuras cilvēkdrošības konceptu izmanto formāli ir Grieķija, Ungārija, Īrija un Slovēnija. Lai arī ārpolitikas programmās un paziņojumos tiek pievērsta uzmanība cilvēkdrošības nozīmei, tas tiek darīts deklaratīvi. Tā, piemēram, Īrijas Ārlietu ministrija akcentē sadarbību ar Dóchas (Association of Irish Non-Governmental Development Organisations), bet mazāk uzsver ārlietu dienesta pašiniciatīvas un aktivitātes cilvēkdrošības stiprināšanā. Svarīgi arī atzīmēt, ka, izņemot Ungāriju, pārējās valstis ir Cilvēkdrošības tīkla dalībvalstis. Bieži vien cilvēkdrošības jēdziens tiek lietots, gatavojoties prezidentūrai Cilvēkdrošības tīkla apvienībā vai arī ārlietu ministriem un augstākā ranga diplomātiem piedaloties ar cilvēkdrošību saistītos pasākumos. Savukārt trešajā grupā, pie kuras var pieskaitīt Latviju, iekļaujas pārējās ES dalībvalstis, kuras cilvēkdrošību izmanto vēl krietni retāk nekā otrās grupas valstis, nemaz nerunājot par plānveida cilvēkdrošības pasākumiem un iniciatīvām. Lai arī ES dalībvalstis īpaši uzsver iniciatīvas, kas ir vērstas uz cilvēktiesību stiprināšanu, tas tomēr nav tas pats, kas cilvēkdrošība.6

Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas iedzīvotāji ir izjutuši „aizvien lielāku nepieciešamību izstrādāt savas personiskās drošumstratēģijas, prognozēt nākotni un plānot savu dzīvi”.7 Ekonomiskā krīze vēl vairāk ir mudinājusi iedzīvotājus palielināt drošumspēju un samazināt iespējamos riskus. Pēdējo gadu sociālie un ekonomiskie apstākļi ir likuši pārvērtēt savas iespējas krīzes apstākļos.

Latvija ir viena no valstīm, kura izmanto cilvēkdrošības jēdzienu fragmentāri. Tā, piemēram, Latvijas Ārlietu ministrijas sagatavotajā ziņojumā „Par valsts ārpolitiku un Eiropas Savienības jautājumiem” cilvēkdrošība nav pieminēta ne reizi. Šo sarakstu var turpināt ar Ārlietu ministrijas informatīvo ziņojumu par „Latvijas dalību ES – pamatprincipi, mērķi, prioritātes un darbība 2007.-2013.” un 2011. gada 10. martā Saeimā apstiprināto „Nacionālās drošības koncepcija”. Tāpat var pieminēt Ārlietu ministrijas sadaļu Valda Dombrovska valdības rīcības plānā, kurā formāli ir atrunāta valsts piederīgo interešu aizstāvība, bet netiek lietots cilvēkdrošības jēdziens. Arī Latvijas Ārlietu ministrijas mājaslapā cilvēkdrošības jēdziens praktiski netiek lietots. Ir svarīgi atcerēties, ka sabiedrības informēšana par valsts īstenoto ārpolitiku un paveiktajiem darbiem publiskajā ministrijas mājaslapā kalpo par nozīmīgu instrumentu dialoga un uzticības veidošanā ar iedzīvotājiem. 2011. gada pirmajā pusgadā Latvijas nostāja cilvēkdrošības jautājumos ir akcentēta divās preses relīzēs – gatavojoties Briselē notiekošajai ES attīstības ministru neformālajai sanāksmei 22. februārī un atklājot Ārlietu ministrijā rīkoto starptautisko konferencei par cilvēkdrošību 16. jūnijā. Abās reizēs lielu atzinību ir saņēmusi biedrība „Latvijas Platforma attīstības sadarbībai” (LAPAS). Tā, piemēram, Ārlietu ministrijas Ekonomisko un divpusējo attiecību direkcijas vadītāja, vēstniece Elita Kuzma, pārstāvot Latviju ES attīstības ministru neformālajā sanāksmē, īpaši atzīmēja Latvijas NVO aktīvo darbību cilvēkdrošības jēdziena aktualizēšanas kontekstā ar izvirzītajiem ANO Tūkstošgades attīstības mērķiem. Ņemot vērā LAPAS līdzšinējās aktivitātes, svarīgi, lai cilvēkdrošības jēdziens gūtu daudz lielāku atzinību arī no valsts pārvaldes institūciju puses.

Nenoliedzami, ka Latvijas Ārlietu ministrijai ir visas iespējas cilvēkdrošības jautājumu aktualizēt un pārnest citā kvalitātē pirms gaidāmās prezidentūras ES un gatavošanās ANO Tūkstošgades attīstības mērķu izpildes termiņa beigām. Līdzīgi kā pirms Latvijas iestāšanās ES un NATO 2004. gada aprīlī/maijā, plānveidīga un pārdomāta gatavošanās 2015. gadam var kalpot par jaunu impulsu Latvijas ārpolitikā un diplomātijā. Šajā sakarā der atcerēties bijušā diplomāta Valda Krastiņa īso un diskusiju rosinošo vēstījumu: „Latvijas ārpolitiskā seja ir gluda, profesionāla, pieklājīga, bet tai nav personīgo vaibstu, kas mazai valstij būtu tik nepieciešami.”8 Sadarbojoties ar Latvijas un ārvalstu pētniekiem un nevalstiskajām organizācijām, kā arī citu nozaru ministrijām, Latvijas Ārlietu ministrija var salīdzinoši īsā laikā iekrāsot jaunus vaibstus ārpolitikā, piedāvājot daudz plašāku diskusiju un praktiskas iniciatīvas cilvēkdrošības stiprināšanā.

Īsumā rezumējot, cilvēkdrošības jēdziena aplūkošana ES dalībvalstu ārlietu dienestu praksē skaidri parāda, ka izpratne par pašu jēdzienu ir neviennozīmīga. Cilvēkdrošības jēdziens ES dalībvalstu ārlietu ministriju publicētajos ziņojumos un pārskatos tiek izmantots fragmentāri. Neskaidrība un nenoteiktība ir arī tas, uz ko norāda šī jēdziena kritiķi. Kā trāpīgi norādījis Rolands Periss (Roland Paris), „cilvēkdrošība ir kā ‘ilgtspējīga attīstība’ – ikviens to atbalsta, bet tikai dažiem ir skaidra izpratne par tās nozīmi”.9 Jāatzīmē, ka šādu vērtējumu Periss izteica pirms desmit gadiem. Tāpēc atklāts paliek jautājums, kā veiksmīgāk veidot vienotu izpratni par cilvēkdrošību un tās nozīmi diplomātijā.  

----------

1 United Nations Development Program 1994, Human Development Report: New Dimensions of Human Security. Oxford: Oxford University Press, 1994. p. 24.

2 Kā ANO Pārskatā par tautas attīstību pasaulē norādīts: „the concept of security has for too long been interpreted narrowly: as security of territory from external aggression, or as protection of national interests in foreign policy or as global security from the threat of a nuclear holocaust. It has been related more to nation-states than to people.” Skatīt: United Nations Development Program 1994, Human Development Report: New Dimensions of Human Security. Oxford: Oxford University Press, 1994. p. 22.

3 Diplomātijas jēdziens publiskajā telpā bieži tiek lietots kā sinonīms ārpolitikai, kas ir nepareizi. Ja mūsdienās ārpolitika ir valsts mērķtiecīga darbība starptautiskajā sistēmā, kuras galvenais mērķis ir sabiedrības labklājība un drošības ārējo nosacījumu izmantošana un pašas starptautiskās sistēmas ietekmēšana savu nacionālo interešu labā, tad diplomātija ir viens no ārpolitikas instrumentiem izvirzīto mērķu sasniegšanā.

4 Svarīgi atzīmēt uztveres jeb izpratnes (perceptions) nozīmi cilvēkdrošības studijās. Kā trāpīgi izteicies Endrū Kotijs (Andrew Cottey), drošība kopumā jeb draudi drošībai veidojas no subjektivitātes, kas ir atkarīga no dažādām draudu uztveres līmeņiem. Tieši tādēļ drošību ir grūti pakļaut objektīvai definēšanai. Savukārt draudu identificēšana vai, tieši otrādi, neidentificēšana ietekmē attiecību raksturu cilvēkdrošības un diplomātijas studijās. Skatīt: Cottey, A. Security in the New Europe. New York: Palgrave Macmillan, 2007. p. 7.

5 Cilvēkdrošības tīklu pārstāv sekojošas valstis: Austrija, Čīle, Grieķija, Īrija, Jordānija, Kanāda, Mali, Nīderlande, Norvēģija, Slovēnija, Šveice un Taizeme. Savukārt Dienvidāfrika ir novērotājas valsts statusā. Kopš 1998. gada šī grupa atbalsta valstu centienus uzlabot cilvēkdrošību. Tīkla ikgadējās sanāksmēs tiek apspriestas tādi cilvēkdrošības jautājumi kā, piemēram, konvencijas par kājnieku mīnām, spīdzināšanu, bērnu tiesībām, terorisma draudi NVO līdzdarbība cilvēktiesību jomā. Katrā sanāksmē apskata akūtākos un aktuālākos cilvēkdrošības draudus.

6 Plašāku analīzi par cilvēktiesību un cilvēkdrošības jēdzienu attiecībām skatīt: Boyle, K., Simonsen, S. Human security, human rights and disarmament http://www.unidir.org/pdf/articles/pdf-art2137.pdf (skatīts 27.10.2011).

7 ANO Attīstības programmas izdevums Latvijā. Pārskats par tautas attīstību 2002/2003. Rīga: ANO, 2003, lpp. 28.

8 Krastiņš, V. Latvijas ārpolitika. Ir tāda? Vai nav? Diena. http://www.diena.lv/izklaide/maksla/latvijas-arpolitika-ir-tada-vai-nav-675525. 29.06.2009.

9 Paris, R. Human Security: Paradigm Shift or Hot Air? International Security. 2001, issue 26 (2), p. 88.

• Share:
• Tweet