Turkey, European Union and 2011 Elections

Turkey, European Union and 2011 Elections (2011) | Comments

Latvijas vēstures grāmatas līdzīgi citām Eiropas Savienības (ES) vēstures grāmatām Osmaņu impēriju nav uztvērušas kā daļu no Eiropas kultūras mantojuma. Šāda vēstures interpretācija turpina sēt neticību ES politikas veidotājos un neļauj izprast, ka 1923.gadā dibinātā Turcijas Republika veidota pēc labākajiem Eiropas valstu demokrātiskas pārvaldes piemēriem, turklāt iestājās NATO jau pirmajā paplašināšanās kārtā 1952.gadā, tādejādi pēc Otrā Pasaules kara savā attīstības politikā apsteidzot daudzas Centrāleiropas valstis. Lai arī Turcija parakstīja asociācijas līgumu ar Eiropas Kopienu jau 1963.gadā, tomēr tikai 1999.gadā Helsinku galotņu tikšanās laikā Turcija beidzot tika pasludināta par ES kandidātvalsti un 2005.gada oktobrī uzsāka sarunas par iestāšanos ES.

Pēc pasludināšanas par kandidātvalsti Stambula pārdzīvoja upuriem bagātu zemestrīci, kura visai ironiski, bet diplomātiski satuvināja Ankaru un Atēnas. 1998.gada finanšu krīze 2001.gadā noveda Turcija tuvu bankrotam, kas tika risināts ar SVF palīdzību un 45 miljardu dolāru iepludināšanu Turcijas tautsaimniecībā. Šo reformu galvenais arhitekts Kemals Dervišs (Kemal Dervis) nolēma nostiprināt finanšu sektoru, iepludinot tajā tuvu 40% no IKP, un, lai nepieļautu bezatbildīgu banku aizdevumu politiku, 18 no 90 bankām tika nacionalizētas, bet, atšķirībā no Latvijas, Turcijas lira tika devalvēta, tādejādi dodot pamatu izaugsmei Turcijas eksportētājiem. Turcijas eksports uz ES ir nozīmīgs, jo ap 50% Turcijas preču atrod noieta tirgu ES, savukārt Eiropas bankas un fondi ir lielākie investori Turcijas ekonomikā.

Kopš 2001.gada reformām sāpīgās tautsaimniecības strukturālās reformas izjauca tradicionālo partiju politisko struktūru, un pirmo reizi vairākumu Turcijas parlamentā ieguva viens politiskais spēks - Taisnīguma un Labklājības partija (AKP).

Lai arī armija kopš valsts apvērsuma 1980.gadā turpināja savu lomu, nodrošinot laicīgas varas neaizskaramību valstī, AKP reformām palīdzēja tas, ka tika veiktas tautsaimniecības struktūras reformas, un tas, ka AKP nebija parlamentā jākaulējas ar koalīcijas partneriem. ES kandidātvalsts statuss aizsāka acquis communautaire saskaņošanas procedūru, bet Francijas un Vācijas noraidošās attieksmes, kā arī Kipras sadalījuma problēmu dēļ, tikai pāris sadaļas no sarunu paketes ir atvērtas, kamēr vienlaicīgi sarunas sākusī Horvātija ir sarunas beigusi un gatava iestāties ES. Divdomīgā ES attieksme ir nokaitinājusi Turcijas politisko eliti, kuri ir noguruši no ES solījumiem Turciju uztvert kā līdzīgu partneri, lai gan līdz šim Eiropas Komisija sarunās bieži vien tika teikts viens, bet Francijas, Austrijas un Vācijas valdību vadītāju uzskats ir pavisam cits, uztverot Turciju kā „zemākās klases” kandidātvalsti.

Neskatoties uz vispasaules ekonomisko krīzi, no 2008.-2010.gadam AKP partijas popularitāte ir tikai daļēji samazinājusies, un 2011.gada 12. jūnija vēlēšanās AKP ieguva gandrīz 50% balsu, kas nodrošināja viņiem 326 no 500 parlamenta mandātiem jeb mazliet mazāk kā absolūto vairākumu (367) kurš ļautu AKP automātiski veikt izmaiņas 1980.gada militārā puča rezultātā uzrakstītajā konstitūcijā. Turcijas liberālajās aprindās joprojām pastāv bažas, ka AKP līderis un premjers Redžeps Tajips Erdoans (Recep Tayip Erdogan) konstitucionālās reformas pagriezīs par labu sev un sagatavos augsni prezidentālās republikas izveidei, lai nodrošinātu savu politiskās karjeras turpinājumu. Opozīcijas Tautas partija (CHP) un Nacionālā Kustība (MHP) ir neskaitāmas reizes aicinājušas ES un ASV nepieļaut AKP nekontrolētu varu, tiesu varas uzurpāciju, izvēloties konstitucionālās tiesas tiesnešus un samazinot armijas varu. Tomēr AKP partija, neskatoties uz savām islāma saknēm, ir spējusi nodrošināt Turcijas tautsaimniecības izaugsmi, šādi sasniedzot 2010.gada 17. pasaules lielākās ekonomikas laurus. Turcijas ekonomikas pēdējā pusgada laikā ir augusi straujāk par 10%, un vairāki ekonomisti, viņu vidū Hārvardas universitātes turku izcelsmes profesors Denijs Rodiks (Dany Rodik), ir norādījuši uz ekonomikas pārkaršanas briesmām.

Neskatoties uz brīdinājuma signāliem, Turcijas premjeram ir gandrīz neiespējami apturēt ekonomisko izaugsmi, no kuras ir atkarīga viņa partijas un personiskā popularitāte. Ekonomiskā izaugsme ir pārveidojusi Turciju par Tuvo Austrumu liberālo ekonomisko reformu paraugvalsti. Tas ir nostiprinājis Turcijas politiskās elites pašpārliecinātību, tāpēc pēdējā laikā vairāki ES politiķi (piemēram, bijušais Somijas Ārlietu ministrs Aleksandrs Stubs un Itālijas ārlietu ministrs Franko Fratini) ir atgādinājuši, ka,

rēķinoties ar ES stratēģiskajiem izaicinājumiem, demogrāfisko un ekonomisko krīzi, šodien strādā apgriezto trauku princips, un Eiropas Savienībai Turcijas līdzdalība ir vairāk nepieciešama nekā Turcijai iestāšanās savienībā.

Šādi paziņojumi diemžēl ir palikuši nesadzirdēti ES lielākajās galvaspilsētas, bet ir radušas dzirdīgas ausis Ankarā un Briselē. Kamēr Ankara pēc attiecību sabojāšanas ar Izraēlu cenšas veidot labas attiecības ar visiem Tuvo Austrumu kaimiņiem un stratēģiski palielina tirdzniecības apjomus ar Krieviju, attiecības ar ES ir atsalušas. Pēc Turcijas lēmuma nepiedalīties Irākas karā dalība NATO misijā Afganistānā un vidutāja loma, risinot Lībijas un Sīrijas konfliktus, ir ļāvusi Turcijai pakāpeniski uzlabot attiecības ar ASV. Tomēr attiecības ar ES pēc 2011.gada 12. jūnija parlamenta vēlēšanām iegājušas tādā fāzē, ka ES ir zaudējusi ietekmes instrumentus Turcijas likumdošanas pārveidei saskaņā ar acquis communautaire principiem. Ekonomiskajai krīzei eirozonas valstīs padziļinoties un nostādot Grieķiju bankrota priekšā, ne tikai Ankarā, bet arī ES dalībvalstīs daudzi, iespējams, uzdod pamatotu jautājumu, kāpēc Grieķijai jātērē 4,1% no IKP militārajām vajadzībām, robežojoties ar NATO alianses valsti.

2010.gadā Turcija atteicās turpināt iestāšanās sarunas, kad Eiropas Komisija lielo dalībvalstu iebildumu dēļ atteicāt atvērt konkurences sadaļu.

Šobrīd ES pakāpeniski zaudē spējas ietekmēt pārmaiņas Turcijā ar politiskiem līdzekļiem, un ilgtermiņā tas var būt ES liels stratēģisks zaudējums. Šā gada maijā ES dalībvalsts ārlietu ministrs Lennarta Meri konferencē Tallinā teica zīmīgus vārdus: „ES kā stratēģiskas varas nozīme ilgtermiņā nevar tikt skatīta bez spējas vidējā termiņā risināt stratēģiskās dabas Eiropas integrācijas jautājumus ar Serbiju, Ukrainu un Turciju”.

Pēc Radko Mladiča notveršanas attiecības ar Serbiju ir risinātas, un pēc Viktora Janukoviča nākšanas pie varas Ukrainas un ES attiecības nav nozīmīgi mainījušās. ES attiecībās ar Turciju attiecībā uz iestāšanās sarunu atsākšanu pēc 12. jūnija nav vērojami uzlabojumi. Ziemeļāfrikas valstu revolucionāro notikumu atblāzmā tas neliecina par gudru ES ārpolitisko stratēģiju. Tāpēc ES nākotnes iespēju kļūt par vienu no pasaules varas centriem noteiks ne tikai eirozonas valstu un Eiropas Komisijas kopīgās spējas rast risinājumu Grieķijas un citu ES perifēro valstu finanšu problēmām, bet arī ES vadības spēja vienlaicīgi uz vienlīdzīgiem pamatiem atvērt sarunu sadaļas ar Dienvidaustrumu Eiropas stratēģiski nozīmīgāko valsti Turciju.

Turkey, European Union and 2011 Elections (2011) | Comments

All comments

Analysis