2012.gada vēlēšanas ES valstīs un Krievijā: ietekme uz Krievijas uz ES attiecībām (2012) | Komentāri

Autors: Roberts Fedosejevs .

2012.gada pirmā puse virknē Eiropas Savienības dalībvalstu pagāja vēlēšanu zīmē, turklāt daļā no tām neplānoti, jo vairākās valstīs valdības ir kritušas iekšēju nesaskaņu dēļ par taupības pasākumiem, lai samazinātu pārlieku lielos budžeta deficītus, piemēram, Nīderlandē, Grieķijā un Rumānijā. Citās, piemēram, Francijā, vēlēšanas noritēja plānotajā laikā, bet nebūt ne mazāk saspringtos apstākļos. Arīdzan Krievijā notika prezidenta vēlēšanas, kurās par prezidentu atkārtoti ievēlēts Valdimirs Putins, kurš prezidenta amata pienākumus uzņemas nu jau trešo reizi.

Sociālisti Francijā un izaugsme Eiropā

Ja šobrīd Eiropas Savienībai ārpolitikas jautājumos vēlētos zvanīt Henrijs Kisindžers, kurš savulaik sūkstījās par viena numura trūkumu, viņam visdrīzāk būtu jādzird kaut kas līdzīgs šādam paziņojam: „Atvainojamies, Eiropas Savienības līderi šobrīd ir aizņemti ar Eiro Zonas krīzes jautājumiem. Lūdzu mēģiniet vēlāk vai atstājiet ziņu pēc signāla.”. Tieši šādu priekšstatu radīja priekšvēlēšanu kampaņas un politiskā dienaskārtība svarīgākajās ES valstīs.

Francijas prezidenta priekšvēlēšanu cīņā dominēja iekšējās ekonomiskās problēmas (augstais valsts parādsaistību līmenis, kas sasniedzis 90% no IKP, 10% bezdarba līmenis) un Eiro Zonas krīzes risinājumi.

6.maijā francūži ar 51,63% balsu[1] par prezidentu ievēlēja Fransuā Olandu (Francois Hollande), kurš ir pirmais sociālistu prezidents kopš 1995.gada.

F.Olands savā priekšvēlēšanu kampaņā ārpolitikai un attiecībām ar Krieviju atvēlēja tikai nelielu daļu, aprobežojoties ar nepieciešamību izvest karaspēku no Afganistānas, pārskatot Francijas noraidošo attieksmi pret Turcijas uzņemšanu ES, kā arī nepieciešamību vēsturisko Vācijas-Francijas līgumu (Élysée Treaty, Elizejas līgums) aizstāt ar citu, lai pastiprinātu Parīzes-Berlīnes sadarbību, tajā skaitā F.Olands pat bija izteicies par lielāku Nacionālās Asamblejas lomu Francijas politikā, lai tādējādi politiskās sistēmas līmenī pietuvinātos Vācijas parlamentārajai sistēmai.

17.maijā Francijā tika apstiprināta jaunā valdība, par premjerministru apstiprinot Žanu-Marku Aijrū (Jean-Marc Ayrault). Pirmais valdības lēmums bija sava atalgojuma samazināšana, simboliski norādot uz valdības vēlmi solidarizēties ar tautu, kas iedzīvojusi striktus taupības mērus[2].

Pēc Francijas prezidenta vēlēšanām francūži ar nepacietību gaidīja Nacionālās Asamblejas vēlēšanas (2012.gada 10. un 17.jūnijs), lai pārliecinātos vai atbalsts Sociālistiem ir pietiekami liels, lai tie varētu īstenot iecerētās reformas. Un izrādījās, ka atbalsts bija pietiekams – vairāk nekā puse vietu Nacionālajā Asamblejā tika Sociālistiem un to atbalstītājiem[3], problēma ir apstāklī, ka reformas nav un, visdrīzāk, nebūs, jo politiskā realitāte būtiski atšķiras no priekšvēlēšanu retorikas[4].

Vēlēšanas (traģēdija) Grieķijā – pirmais cēliens

Grieķijas ārkārtas parlamenta vēlēšanas uzskatāmas par vēlētāju sodu politiķiem, kuri pār Grieķijas tautu nesuši smagākos taupības pasākumus valsts pastāvēšanas vēsturē.

Vēlēšanu rezultāti tikai apstiprina šo pieņēmumu – politiskās partijas, kas kopējiem spēkiem centušās izvest valsti no krīzes un izpildīt starptautisko aizdevēju prasības, cieta smagu sakāvi, kā rezultātā parlamentā pārstāvēto partiju pozīcijas ir tik atšķirīgas, ka valdību izveidot neizdevās nevienam no trim Prezidenta Karlosa Papuliosa (Karolos Papoulias) aicinātajiem valdības veidotājiem, pat pēc ārkārtas partiju sarunāt Prezidenta pilī.

17.maijā tika paziņots, ka valdību izveidot nav izdevies un pieciešamas ārkārtas vēlēšanas.

Vēlēšanas (traģēdija) Grieķijā – otrais cēliens

Pēc neveiksmīgajiem valdības veidošanas mēģinājumiem skaidrs bija tikai tas, ka skaidrs nebija nekas. Politisko partiju reitingu aptaujas pirms ārkārtas vēlēšanām sniedza neskaidru priekšstatu, kāds varētu būt 17.jūnija vēlēšanu rezultāts, bet pēdējās ziņas liecināja, ka Grieķijai starptautiskā aizdevuma nauda varētu izbeigties jau jūnija beigās[5]. Tomēr nedz politiskā haosa palielināšanās, nedz valsts bankrots jūnija beigās neiestājās – Eiropa un pasaule varēja uzelpot.

Šķiet, ka Grieķijas vēlētāji bija nākuši pie prāta un vēlēšanās balsoja apzinīgi, ar skatu nākotnē, tādējādi paverot ceļu Antonisa Samarasa (Antonis Samaras) valdības apstiprināšanai 2012.gada 20.jūnijā. Protams, ar valdības izveidošanu situācija Grieķijā nav kļuvusi mazāk saspīlēta un tikai retais šobrīd spēj orientēties piedāvātajā vērtējumu un pareģojumu gūzmā par to, kāds liktenis sagaida Grieķiju, Eiro Zonu un visu pasaules ekonomiku kopumā.

V.Putins atgriežas

Laikam būtu bijis naivi apgalvot, ka V.Putina atkārtota ievēlēšana Krievijas Federācijas prezidenta amatā 2012.gada 4.martā bija pārsteigums, bet zināma spriedze tika nodrošināta, jo valstī pēc 2011.gada decembra Valsts Domes (Госуда́рственная ду́ма) vēlēšanām bija izcēlušies plašākie protesti kopš PSRS sabrukuma[6], turklāt tie vērsti pret falsificētajiem vēlēšanu rezultātiem, kas nodrošināja V.Putina partijai „Vienotā Krievija” (Единая Россия) valdīšanai nepieciešamo vairākumu.

V.Putina politika paliks nemainīga – neatkarīgi no tā vai tā ir iekšpolitika vai ārpolitika – nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par vēlmi veikt politiskās reformas, lai nomierinātu sabiedrību, kas tik ļoti spējusi sašūpot parasti tik stabilo politisko situāciju Krievijā.

Ārpolitiski V.Putins savu kursu izklāsta savā esejā „Krievija un mainīgā pasaule[7]”, kur, paralēli daudzām citām prioritātēm, tiek uzsvērta nepieciešamība piesaistīt papildus investīcijas svarīgākajiem ekonomikas sektoriem, lai nodrošinātu ekonomisko izaugsmi. Tomēr šeit sākas problēmas – investīcijas spēj piedāvāt tikai turīgās valstis, tātad Eiropa, bet tā šobrīd ir pārlieku aizņemta, lai tiktu galā ar Eiro Zonas krīzi un brīvu finanšu līdzekļu investīcijām Krievijā tai nav. Tātad, nāksies paļauties uz pašu spēkiem – to arī apliecina jaunā valdība, kuru personīgi veidojis un apstiprinājis pats V.Putins.

Visus svarīgākos amatus D.Medvedeva vadītajā valdībā V.Putins ir nodevis sev īpaši lojāliem cilvēkiem, tādējādi stiprinot varu vēl vairāk[8]. Ekonomika šķietami būs esošās prezidentūras prioritāte, jo svarīgākajos amatos ir apstiprināti cilvēki, kas tādā vai citā bijuši saistīti ar valsts primāro ekonomikas sektoru – energoresursu ieguve – un spēj īstenot valsts kapitālisma politiku, kas tik ļoti tuva V.Putinam. Stabilitāti varam sagaidīt ārpolitika, vismaz tās izpildījumā, jo savu amatu, kā viens no retajiem iepriekšējās valdības ministriem, saglabā Sergejs Lavrovs.

Kur paliek ārpolitika?

Eiropas Savienības dalībvalstīs, īpaši ‘vecajās’, šķietami ir nostiprinājusies apziņa, ka ES jautājumi vairs nav uzskatāmi par ārpolitiku, bet gan par iekšpolitikas tiešo turpinājumu, tāpēc par aktīvu ārpolitiskā kursa nospraušanu nevienā no 2012.gada pirmās puses vēlēšanām runāt nevar. Labākajā gadījumā attiecības virzīsies ekonomiskās sadarbības stiprināšanā ar lielākajiem ekonomiskajiem partneriem ārpus ES, piemēram, Ķīnu, Indiju un Krieviju, bet sliktākajā gadījumā – iestāsies (precīzāk - turpināsies) ārējo attiecību stagnācija. Šāds scenārijs ir loģisks – Eiropas Savienības dalībvalstu ekonomisko/finanšu grūtību un Eiro Zonas strukturālo problēmu risināšana ir absolūta prioritāte.

Kamēr Eiropa ir pietiekami nodarbināta ar iekšējām problēmā, atskaitot atsevišķus komentārus par pilsoņu karu Sīrijā[9], Krievijā tiek nodrošināta iekšpolitiskā stabilitāte – nevalstisko organizāciju pārstāvji, kuri savas darbības nodrošināšanai saņem finanšu resursus no ārvalstīm, kopš 2012.gada 21.jūlija tiek pielīdzināti ārvalstu aģentiem, bet minētās organizācijas tiks pakļautas detalizētai finanšu kontrolei[10].  

Cerams, ka V.Putins sapratīs, ka Eiropu nevajadzētu atstāt novārtā, kā nekā tā ir Krievijas galvenais eksporta tirgus. Eiro Zonas krīzes neatrisināšanas gadījumā tā var sagaidīt strauju energoresursu cenu un pieprasījumu kritumu, bet bez eksporta noieta tirgus un pietiekami augstām cenām Krievijas budžetā nebūs līdzekļi, lai tiektos ‘uzpirkt tautu’ un turpinātu atlikt reformas, tajā skaitā ar politiskās.

• Izplati ziņu:
• Tweet