ES 2020 stratēģija un pretrunas Latvijas budžeta veidošanā (2012) | Komentāri

Autors: Jeļena Koževņikova .

Par nepieciešamību izveidot skaidru un saturīgu nacionālo attīstības stratēģiju, vadoties pēc kuras būtu jāveido budžeta un citas politikas, tiek runāts jau ne pirmo desmitgadi. Patiesībā šāda stratēģija eksistē un ne viena vien: tuvojas noslēgumam Nacionālās attīstības plāns 2007.-2013., top jaunais attīstības plāns 2014.-2020. gadu periodam, ir noslēgusies Lisabonas stratēģija, un vēl joprojām darbojās stratēģija Latvija 2030; tāpat jau gadu darbojās Latvijas Nacionālā reformu programma „Eiropa 2020” stratēģijas mērķu sasniegšanai. Tomēr visas šīs stratēģijas vieno kopīgā problēma visiem - tās netiek pilnībā realizētas un, kā norāda daudzi eksperti[1], ir arī atrautas no reālās politikas veidošanas.

Šī gada sākumā Latvija ir veiksmīgi noslēgusi starptautiskā aizdevuma programmu, atgūstot, tādējādi, finanšu un ekonomisko neatkarību. Tas sniedz jaunas iespējas valsts attīstības politikai, ar brīvāku finansējuma piešķiršanas režīmu un iespēju izvērtēt kļūdas un novērst atklātos šķēršļus turpmākai ilgtspējīgās attīstības stratēģijas ieviešanai.

Šajā rakstā uzmanība tiks pievērsta tieši „Eiropa 2020” ka iespējami centrālai Latvijas attīstības stratēģijai. Par nozīmīgu „Eiropa 2020” stratēģijas veiksmīgu realizēšanu varam uzskatīt ne vien tāpēc, ka tā ir vērsta uz Eiropas Savienības globālā ekonomiskā un politiskā stāvokļa nostiprināšanu, bet arī tāpēc, ka šī stratēģija ir laba izdevība reformēt plānošanas sistēmu Latvijā un novirzīt valsts attīstību ilgtspējīgā gultnē. Papildus tam, tieši šīs stratēģijas īstenošanai ir iespējams piesaistīt ES finansējumu un kontroli, kas palielina tās īstenošanas iespējamību. Tomēr arī šo stratēģiju ir skārušās ilggadējās plānošanas politikas problēmas. Tām arī tiks veltīta uzmanība šajā pētījumā. Tādējādi vispirms tiks aplūkotas Latvijas Nacionālās reformu programmas problemātiskās puses, savukārt otrajā pētījuma daļā tiks mēģināts rast izskaidrojumu šiem problēmjautājumiem Latvijas budžeta politikas inkrementālajā dabā.

 „Eiropa 2020” stratēģija Latvijā

            Stratēģijas „Eiropa 2020”galvenais mērķis ir nodrošināt Eiropas Savienības konkurētspēju globālajā arēnā, panākot noteikt kvantitatīvo rādītāju sasniegšanu. Tā kā starta pozīcijas visām ES dalībvalstīm nav vienādas, katrai valstij tika piedāvāts izveidot savu nacionālo reformu programmu ar savai ekonomiskai situācijai atbilstošajiem kvantitatīvajiem mērķiem, vadoties pēc ES uzstādītajiem kvantitatīvajiem mērķiem.

            Ir skaidrs, ka galvenais kritērijs, pēc kura varēsim vērtēt „Eiropa 2020” stratēģijas izdošanās vai ne-izdošanās būs Eiropas konkurētspēja globālajā arēnā, nevis skaitliskie rādītāji izglītības vai zinātnes jomās. Ir pieļaujams, ka šāds uzstādījums ir panākams arī bez Latvijas līdzdalības, ar nosacījumu, ka stratēģiju pilnā mērā īsteno pārējās ES dalībvalstis. Latvija, līdz ar to var tikai formāli izpildīt uzstādītos mērķus, tomēr, ja vēlamies lai arī Latvija 2020. gadā būtu konkurētspējīgs spēlētājs vismaz Eiropas mērogā, būtu nepieciešams šo stratēģiju uztvert ar lielāku nopietnību.

            Kopumā aplūkojot Latvijas NRP, rodas iespaids, ka tās izvirzītie mērķi ir adekvāti, proti, tiek ievērota proporcionalitāte attiecībā pret ES kopīgajiem mērķiem. Tomēr dziļāka NRP analīze norāda, ka proporcionalitātes ievērošana varētu liecināt drīzāk par formalitāti, nekā par apņemšanos sasniegt reālos rezultātus, turklāt divos gadījumos – skolu nepabeigušo skolēnu skaita un nabadzības riskam pakļauto personu skaita samazināšanas- proporcionalitāte nemaz netiek ievērota.

Tas uzskatāmi ir redzams, ja salīdzinām Latvijas un citu Baltijas valstu rādītājus. Piemēram, nodarbinātības līmeni Lietuvas NRP apņēmās palielināt par 10,1 procentpunktiem, Igaunija – par 6,7 procentpunktiem, bet Latvija tikai par 5,9 procentpunktiem. Investīcijas izpētē un attīstībā Igaunija plāno palielināt par 1,58 procentpunktiem, Lietuva – par 1,1 procentpunktu, bet Latvija – par 1,04 procentpunktiem. Skolu nepabeigušo īpatsvaru Latvijā plāno pazemināt par 0,5 procentpunktu, Igaunija – par 2,2 procentpunktiem, bet Lietuva – par 2,3 procentpunktiem. Igaunijā augstāko izglītību ieguvušo iedzīvotāju īpatsvara rādītājs jau šobrīd gandrīz sasniedz ES plānoto, Lietuvā – pārsniedz, bet Latvijā izmaiņas ir plānotas tikai par četriem līdz sešiem procentpunktiem, nesasniedzot ES plānoto līmeni[2].

No vienas puses, šādu situāciju varam izskaidrot ar ekonomisko situāciju atšķirībām Baltijas valstīs, proti, recesijas laikā vislielāko IKP kritumu piedzīvoja Latvija (21,4%), bet Igaunija un Lietuva tikai 17,2% un 12,4% attiecīgi[3]. Tomēr uzstādīto mērķu atšķirības, piemēram, izglītības un nodarbinātības jomās ir pārāk nozīmīgas, lai būtu izskaidrojamas tikai ar ekonomisko stāvokli valstī – vai nu Lietuvas un Igaunijas mērķi ir pārāk ambiciozi, vai arī Latvijas definētie attīstības mērķi ir nepamatoti zemi.

Nodarbinātības mērķa gadījumā ir plānots palielināt nodarbinātības līmeni no 64,6% 2010. gadā līdz 73,0% 2020. gadā[4]. Ņemot vērā, ka 2008. gadā nodarbinātības līmenis bija 75,8%, tātad, sarukums līdz minētajiem 64,6% ir noticis divu gadu laikā, nodarbinātības rādītāju uzlabošana pat nesasniedzot pirmskrīzes līmeni desmit gadu perspektīvā neļauj šādu politiku vērtēt kā mērķtiecīgi-veicinošu. Jau šobrīd emigrējošo iedzīvotāju skaitam ir tendence palielināties, tātad nākotnē, īstenojot šādu politiku, šī tendence var kļūt vēl ievērojamāka[5].

NRP augstākās izglītības studējošo īpatsvara palielināšanās tiek prognozēta tikai pēc 2020. gada, „kad būs labāka demogrāfiska situācija un pieaugs iedzīvotāju maksātspēja”[6]. Līdz 2020. gadam ir paredzētas augstāko izglītību ieguvušo iedzīvotāju īpatsvara fluktuācijas no 35% 2010. gadā līdz 38% 2015. gadā ar tam sekojošo samazināšanos līdz 34%-36% 2020. gadā[7]. Šādā formulējamā Latvijas NRP noteiktais mērķis nav uzskatāms par mērķi kā tādu, bet gan par ilgtermiņa prognozes atspoguļojumu.

2010. gadā nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ir bijis 21%, kas, saskaņā ar NRP prognozēm, palielināsies līdz 25% 2015. gadā, bet 2020. gadā atkal samazināsies līdz 21%[8]. Neskatoties uz to, ka nabadzības problēmas risināšanai NRP ir paredzēta vesela virkne atbilstošu pasākumu, mērķa definēšana 2010. gada līmenī norāda, ka efektīvu risinājumu šai problēmai pat plānošanas līmenī pagaidām nav.

Latvijas NRP norādīto kvantitatīvo mērķu kvalitatīva neatbilstība kopējam „Eiropa 2020” stratēģijas uzstādījumam var liecināt par divām negatīvām tendencēm. Pirmā: „Eiropa 2020”stratēģija politiskā līmenī netiek uztverta pietiekami nopietni. Otrā: pašreizējā Latvijas budžeta kapacitāte nav pietiekama būtisku stratēģijas izpildei nepieciešamo izmaiņu veikšanai un nav arī ieplānots tuvāko desmit gadu laikā to palielināt.

Budžeta politikas ietekme

Lai īstenotu jebkādu ilgtermiņa stratēģiju un sasniegt plānotos rezultātus, bez šaubām ir nepieciešams šim mērķim ieplānot arī finanšu segumu. Ilgtermiņa mērķu atspoguļojums budžeta politikā ir savukārt gadiem ilgi bijis problemātisks jautājums Latvijā. Piemēram, Valsts Kontrole jau kopš 2009. gada budžeta revīzijas konsekventi uzrāda, ka valsts budžeta politika tiek īstenota atsevišķi no attīstības plānošanas dokumentos noteiktajiem mērķiem un sasniedzamajiem rezultātiem, proti, ka valsts budžeta plānošana nav saistīta ar valsts attīstības plānu, vismaz tādā līmenī, kāds būtu nepieciešams šo plānu īstenošanai[9].

Viens no galvenajiem izaicinājumiem „Eiropa 2020” stratēģijas īstenošanai Latvijā, tādējādi, ir inkrementālisms budžeta politikā. Citiem vārdiem, attīstības politika tiek pakārtota budžeta politikai, nevis budžeta politika tiek pakārtota plānošanas politikai, kā rezultātā ik gadu visās pakārtotās valsts sistēmās tiek veikti vien nelieli uzlabojumi vai izmaiņas, nevis apjomīgas reformas, kādas būtu iespējams īstenot programmas budžeta ietvaros. Tā kā līdzekļu piešķīrums NRP programmām notiek izrietot no esošās situācijas, nevis balstoties ilgtermiņa vīzijā, rodas virkne potenciālu problēmu. Pirmkārt, galamērķa sasniegšanai nepastāv nekādas garantijas, jo tā kļūst atkarīga no mainīgas ekonomiskas situācijas Eiropā un Latvijā. Otrkārt, arī esošie līdzekļi netiek mobilizēti mērķa sasniegšanai, jo netiek apzināts viss resursu kopums. Treškārt, skaidras attīstības programmas trūkums veicina pilsoniskās sabiedrības atsvešināšanos.

            Šobrīd ilgtermiņa plānošana ir novērojama, galvenokārt, Eiropas Savienības fondu finansējuma pārdalē. Likumsakarīgi, arī NRP paredzētajiem pasākumiem finansējums lielākoties ir paredzēts no ES fondu naudas. Šībrīža situācijā, kad ekonomika ir tik tikko sākusi atgūties no krīzes, šis risinājums ļauj pārcelt attīstības izdevumu slogu no valsts pamatbudžeta, tomēr jāatceras, ka nākošajā ES fondu plānošanas periodā Latvijai var tik piešķirts ievērojami mazāks finansējums, tāpēc būtu nepieciešams turpināt strukturālās reformas budžeta politikā, lai atklātu iespējamos slēptos resursus, kurus varētu novirzīt stratēģijas īstenošanai.

            Ir jāatzīst, kā pēdējā laikā budžeta plānošanas politikā ir novērojamas dažas uz ilgtermiņu vērstās politikas pazīmes. Līdz izskatīšanai Saeimā ir nonācis ilgi gaidītais fiskālās disciplīnas likums, kas nodrošinās finanšu ietvara ievērošanu vidējā termiņā, kā arī, saskaņā ar jauno Monetārās apvienības politiku, Latvijā būs jāievieš līdz galam trīsgadīga budžeta ietvara plānošana. Šo pasākumu veiksmīga īstenošana ļaus nodrošināt ilgtermiņa finanšu stabilitāti, kas savukārt būs labs pamats uz ilgtermiņu virzītās budžeta politikas izveidošanai.

Secinājumi

            Latvijas NRP analīze ļauj secināt, ka problēmas ar stratēģijas „Eiropa 2020” ieviešanu ir manāmas jau plānošanas stadijā. Lai neriskētu ar mērķu neizpildīšanu, tie tika uzstādīti optimāli zemi un daži no tiem, konkrēti, skolu nepabeigušo skolēnu skaita un nabadzības līmeņa samazināšanas, ir tik tuvi šībrīža situācijai, ka rodas iespaids, ka būtiski un kompleksi risinājumi šajās jomās nav paredzēti. Līdzīga situācija ir arī inovāciju mērķa gadījumā: lai arī tas atspoguļo līdzīgu palielināšanas proporciju kā tas ir noteikts ES līmenī, jāatceras, ka šobrīd Latvija atrodas pēdējā vietā ES inovāciju ziņā, un NRP noteiktajos tempos šī situācija saglabāsies arī 2020. gadā.

            Bailes no ambiciozu mērķu uzstādīšanas sakņojās inkrementālisma budžeta politikā Latvijā. Ja nepastāv ilggadējais programmas budžeta plāns, nav iespējams uzsākt nopietnas attīstības programmas un reformas problemātiskākajās nozarēs, jo finansējumu nav iespējams paredzēt visas stratēģijas darbības garumā. Šobrīd Latvijas NRP finansēšana ir, galvenokārt, paredzēta no ES fondu naudas, kas ļauj stingras ekonomijas budžeta apstākļos īstenot NRP paredzētās aktivitātes, tomēr jāatceras, ka šāda kārtība pastāvēja arī neveiksmīgas Lisabonas stratēģijas īstenošanas laikā, kas liecina par šādas sistēmas nepietiekamību.

• Izplati ziņu:
• Tweet