Atpakaļ nākotnē? Reformas Ukrainā kā drosmīgu Latvijas investoru iespēja
Raksts tapa sadarbībā ar žurnālu “Kapitāls” un tika publicēts 2018. gada novembra numurā.
Kaspars Sils, finanšu profesionālis
Elizabete Vizgunova, Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece
Par spīti tiešu robežu trūkumam, Latvijas un Ukrainas divpusējo attiecību tuvumu nosaka kopīgās vēstures saites. Izaicinājumi, kurus piedzīvo ekonomikas ‘tranzīcijā’ ieslīgusī valsts, piedzīvoti arī Latvijā. Par spīti starptautiskajai kritikai, kas nereti tiek virzīta Ukrainas virzienā – vai post-Krimas Ukrainā saskatāmas jaunas iespēja Latvijas uzņēmējiem un investoriem? Ukrainas privatizācijas process sniedz ievērojamas iespējas Ukrainas starptautiskās ticamības palielināšanai. Vēl skaidrāku atbildi uz šo jautājumu sniegs arī 2019. gada marta beigās gaidāmās prezidenta vēlēšanas, kas vēlreiz apliecinās vai apšaubīs Ukrainas ‘rietumnieciskošanās’ kursu.
Vai revolūciju saēd korupcija? Nākamās Ukrainas prezidenta vēlēšanas sagaidot
Kopš 2014. gada marta un Ukrainas-Krievijas konflikta sākuma, Ukrainas ģeopolitiskais kurss šķietami nešaubīgi ‘pagriezies’ uz Rietumiem. Prezidenta Petro Porošenko vadītā valdība īstenojusi nopietnus makroekonomiskās stabilizācijas pasākumus, reformējusi valsts policiju un Augstāko tiesu, kā arī uzsākusi decentralizācijas procesu. Taču vairāku strukturālu jautājumu risinājums – tajā skaitā oligarhu ietekmes, birokratizācijas un vājas likuma varas problēmas – joprojām ir nopietns izaicinājums ārvalstu investoriem. Ukrainas valūtas nestabilitāte un tai sekojošā inflācija ietekmējusi arī iekšējo patēriņu un palielinājuši arī kopējo Ukrainas iedzīvotāju neapmierinātību ar ekonomisko situāciju valstī.
Šajā kontekstā svarīgi norādīt, ka Ukrainas administrācijas interese par valsts veidošanas (nation building) procesu 2019. gada 31. marta prezidenta vēlēšanu sagatavošanās posmā ir lielāka par vēlēšanos ieviest ilgi gaidītās un sāpīgās reformas, kas ir priekšnoteikumi arī Starptautiskā Valūtas Fonda (SVF) un ES atbalsta pakešu saņemšanai. Prezidents Porošenko sasniedzis zemāko savas popularitātes punktu gan nepiepildīto revolūcijas solījumu, gan paša prezidenta varas piramīdas konsolidācijas dēļ.
Porošenko nopietnākā sāncense un pārliecinoša aptauju līdere ir Jūlija Timošenko, kuras ilgo klātbūtni Ukrainas politikā aizēno gan korupcijas skandāli, gan aizdomas par saitēm ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Trešais populārākais kandidāts Anatolijs Hristenko, bijušais Ukrainas Aizsardzības ministrs; kaut arī Hristenko profils gan pieticīgo kapitāla uzkrājumu, gan militārās karjeras dēļ šķietami atbilst kara plosītas valsts vajadzībām, Ukrainas iedzīvotāju prātus un sirdis iekarojusi Timošenko, kura, par spīti pretrunīgajai vēsturei, spēja atgūt seju un kļūt par pretošanās ancien régimesimbolu un pro-Rietumniecisku spēlētāju Ukrainas politikā. Mazāku lomu priekšvēlēšanu posmā lomu spēlē arī pro-krieviskie kandidāti – Jurijs Bojko, kas pārstāv bijušā Ukrainas prezidenta Viktora Janunkoviča vadītās Reģionu partijas paliekas, un Vadims Rabinovičs – kandidāts, kurš Ukrainas sabiedrībai nesis Eiropā izbaudītā populisma viļņa vēsmas.
Šajā kontekstā ir svarīgi uzdot jautājumu: vai Ukraina turpinās uzsākto ceļu uz ‘rietumnieciskām’ reformām? Porošenko, Timošenko un Hristenko potenciālā ievēlēšana nes šādu solījumu. Tomēr šķiet, ka atbilde šajā kontekstā jāmeklē gan Ukrainas vēsturiskajās ‘fasādes’ reformu un politiskās gribas trūkuma tradīcijās, gan enerģiskās un eiropeiski noskaņotās sabiedrības kontekstā.
Nesekošana reformu prasībām - déjà vu?
Ukrainas pārliecība par kursu uz Rietumiem ļāvusi valsts glābšanas procesā iesaistīties arī starptautiskiem aktoriem. SVF 17.5 miljardu USD programmas ietvaros, un ES 12.8 miljardi EUR Ukrainas ekonomiskajai atlabšanai nepieciešami, lai risinātu likviditātes, grivnas stabilitātes problēmas, kā arī apmierinātu esošās ārējās parādsaistības, kuru atmaksas termiņi strauji tuvojas. Taču abas aizdevumu programmas apturētas jau kopš 2017. gada aprīļa, ņemot vērā SVF programmas nosacījumu izpildīšanas – ieskaitot dabasgāzes subsīdiju, privatizācijas procesa, budžeta deficīta palielināšanās un korupcijas apkarošanas - stagnāciju.
Vērts pieminēt, ka šī nav pirmā reize, kad Ukrainas valdība kavējas ar reformu izpildi, lai saņemtu pilnu aizdevuma summu no SVF. Piemēram, no pirmās SVF aizdevuma programmas 1994. gadā Ukraina saņēma mazāk kā pusi no paredzētajiem 73 miljardiem USD. Starptautisko institūciju pieprasīto reformu pakete liek domāt par pagātnes solījumiem – par piemēru var minēt nevēlēšanos mainīt gāzes cenas, kas ir tikušas mākslīgi turētas pazeminātā līmenī kopš PSRS sabrukšanas (piemēram, 2009. gada jūlijā Timošenko valdība piekrita 20% gāzes cenu paaugstināšanai, saņemot 3.3 miljardu USD finansiālo atbalstu no iepriekš minētā SVF, tomēr jau tā paša gada augustā atceļot plānotās izmaiņas, balstot šo lēmumu uz arodbiedrību neapmierinātību).
Papildus šo visu caurvij amatpersonu un politiķu šī brīža īstermiņa domāšana un gulēšana uz lauriem - apmierinātība par jau paveiktajiem darbiem (bieži vien citējot uzlabojumus banku sektorā un Naftogazfinanšu situācijas uzlabošanu) tiek izmantota kā atruna, lai mazinātu starptautisko spiedienu par tālāku reformu ieviešanu.
Šo iemeslu dēļ šī brīža situāciju var salīdzināt ar krustcelēm, kas var noteikt Ukrainas tālāko attīstību gan ekonomiskā, gan politiskā kontekstā. Nespēja nodrošināt SVF tālāku atbalstu var atkal novest pie tālākas starptautisko investoru uzticības iedragāšanas. Pastāv bažas par potenciālu kredītreitinga samazināšanu, kas var radīt nepieciešamību meklēt finansējumu cituviet (kas būs gan dārgāk, gan arī var raisīt bažas par finansētāju uzticamību un mērķiem). Protams, maz ticams, ka šī brīža situācijā Krievija tiktu apsvērta kā viena no potenciālajiem aizdevējiem. Taču politikas (un politiķu) kursa maiņas gadījumā, finanšu nestabilitātes (vai pat nopietnas krīzes) situācijā, iedzīvotāju pārliecība par ES kā ‘pareizo’ virzienu varētu samazināties. Ukrainas un ES attiecību stiprināšanai šis ir nemainīgi svarīgs faktors.
Drosmīgajiem saskatīt iespēju tur, kur citi redz krīzi
Vienlaikus – vai ‘stabilu krīzi’ var uzskatīt par iespēju? Ukrainas ‘post-Krimas ekonomika’ turpina ciest no vietējo un starptautisko investoru pārliecības trūkuma, samazinātas pirktspējas un vietējās uzņēmējdarbības vides nestabilitātes.
Tomēr redzami arī vairāki pozitīvi signāli: piemēram, 2017. gada nogalē, Ukrainas valdība spēja pirmo reizi veiksmīgi 'atgriezties' starptautiskajos tirgos kopš 2015. gada aizņēmumu restrukturizācijas. Lai arī izlaistās 3 miljardu USD obligācijas bija ar relatīvi 'dārgu' kuponu – 7.5% (salīdzinājumam – Latvijas obligācijas pēdējā laikā regulāri tiek emitētas būtiski zem 2% sliekšņa), to izmērs un ilgums (15 gadi – nebijis gadījums Ukrainā) liecina par lēnu, taču svarīgu starptautisko investoru uzticības atgriešanos un pārliecību par reformu šī brīža virzienu.
Attēls 1. Ukrainas uzņēmumu pirkšanas un pārdošanas tirgus dinamika (2013-2017)
Avots: KPMG Ukraine, Ukrainian M&A overview 2017
Pozitīva aktivitāte novērojama arī Ukrainas uzņēmumu pārņemšanas un apvienošanās tirgū, kas turpina lēnām atkopties no četrkārša krituma salīdzinot ar 2013. gada līmeni - pieaugums par aptuveni 36% salīdzinot 2017. ar 2016. gadu. Tomēr vērts pieminēt, ka lielākoties šī izaugsme ir saistīta ar ‘vietējo’ kapitālu un ‘ienākošais’ kapitāls konsekventi ir samazinājies katru gadu pēdējo piecu gadu laikā.
Tomēr tiek sagaidīts, ka, redzot vietējo aktivitāti, arī starptautiskie investori aktīvāk atgriezīsies pie Ukrainas apsvēršanu kā investīciju galamērķi, it sevišķi, ja privatizācijas process atsāksies ar jaunu jaudu.
Tieši privatizācija un izstrādātā pragmatiskā pieeja tai šķiet kā viena no interesantākajām šī brīža investīciju iespējām Ukrainā. Šķiet, valdība ir atskārtusi, ka šim procesam jāsāk notikt aktīvāk un pēc iespējas ātrāk, lai spētu piesaistīt papildus kapitālu valstij, kā arī radītu pārliecību SVF un ES pusē, ka ir Ukraina pilna entuziasma šīs reformas ieviest.
Valsts Īpašumu Aģentūra izveidojusi revolucionāru mājaslapu (http://www.privatization.gov.ua), kas darbojas līdzīgi kā Latvijas valsts iestāžu izsoles par, teiksim, tādiem mazāk vērtīgiem īpašumiem kā krēsliem, automašīnām un citiem aktīviem, taču sniedz unikālu un pārskatāmu iespēju iegādāties visu vai daļas no Ukrainas valdības īpašumā esošiem uzņēmumiem vai nekustamā īpašuma. Tipiski šie procesi notika necaurskatāmos procesos un ar, bieži vien, slēptu interešu iesaisti. Šī ‘vairumtirdzniecības’ pieeja, ja tā tiks veiksmīgi īstenota, gan būtiski atvieglos investīciju procesu, gan arī palielina iespēju investoram atrast kādu ‘slēptu dārgumu’, kurš tipiskā privatizācijas procesā potenciāli paslīdētu garām nepamanīts vai arī nebūtu publiski pieejams.
Vilciens Rīga-Kijeva. Trīs tēzes līdzņemšanai
Latvijas uzņēmumiem un investoriem, ja tie ir apveltīti ar lielāku riska apetīti un gatavību uzņemties nedrošākas saistības ar būtisku potenciālu, jāņem vērā sekojošie faktori:
- Ukrainas tirgus nepiedāvātā stabilitāti. Taču tas piedāvā plašu, 45 miljonu iedzīvotāju tirgu ar relatīvi augstu potenciālu;
- Sagaidāms plašs privatizācijas process visos sektoros, sniedzot pieeju aktīviem un industrijām, kuras vēsturiski ir bijušas zem būtiskas valdības kontroles;
- Īstermiņa investīcijas šajā tirgū šobrīd balansē uz spekulāciju robežas. Investoram jābūt gatavam ‘iesaldēt’ kapitālu ilgtermiņā, nesagaidot ātrus rezultātus - tomēr pacietība ar tikt atmaksāta ar potenciālu vairākkārtēju atdevi.
Published 01 March 2019