Gaidot Trampa-Kima vēsturisko tikšanos

12. jūnijā, Singapūrā gaidāmā tikšanās norisināsies starp diviem nekonvencionāliem līderiem – ASV prezidentu Donaldu Trampu un Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu. “Ja pavisam nesen redzējām, kā abi līderi apmainījās laipnībām, tad tagad ir iespēja sekot līdzi jau tam, kā viņi gatavojas savstarpējiem apkampieniem. Tā ir zināma uzvara, vispirms jau Kimam Čenunam, kurš pavisam nesen viņš bija zināms kā cilvēks, kurš ar ložmetēju bija likvidējis savu onkuli un pēc tam pavisam nejauši tika noindēts viņa pusbrālis. Visticamāk, saites šiem abiem notikumiem ved atpakaļ uz Ziemeļkorejas teritoriju.

Vienošanās nebūs viegla, jo jautājums par Korejas pussalas denuklerizāciju jau labu laiku ir bijis dienaskārtībā. Faktiski jau visa centrā ir divi jautājumi, no kuriem denuklerizācija ir viens, bet otrs – režīma izdzīvošana. Līderiem nāksies atrast zināmu vidusceļu. Turklāt pat ja vidusceļš tiks atrasts vai arī notiks vienošanās par diskusiju turpinājumu, cits jautājums būs – kā sarunās panāktais tiks implementēts. Līdzīga vienošanās daļēji tika panākta 90. gadu vidū, taču beigu beigās atgriezāmies pie tā, ka ir sarunas, ir zināma vienošanās, bet viss iet vecajās sliedēs,” norāda profesors Sprūds.

Kimam Čenunam ir būtiski parādīt pasaulei, ka viņu ciena un vizīte Singapūrā, savstarpējie apkampieni kalpos kā tiešs apliecinājums. “Kims to vispirms šo vizīti varēs politiski “pārdot” mājās, parādot ziemeļkorejiešiem, ka viņš ir pasaules līmenī atzīts līderis, no kura baidās un ar kuru jātiekas pat ASV prezidentam.”

Ir vairāki secinājumi, kas izdarāmi no šīs gaidāmās tikšanās, uzsver profesors Sprūds. “Vispirms jau – Donalds Tramps ir gatavs improvizēt. ASV prezidents pats ir teicis, ka pirmajā vizītes minūtē redzēs, vienošanās ir gatava vai nav.  Līdz ar to te gaidāma balansēšana starp to, kas ārpolitiski jau ir iestrādāts gadiem, un prezidenta Trampa paša kaprīzēm, izjūtām un emocijām, un ir grūti prognozēt, kurā brīdī kas nospēlēs. Otra lieta – Donalds Tramps ir gatavs risināt jautājumus līderu līmenī. Viņam patīk tikties, patīk parādīt, cik viņš ir visvarens. Līdz ar to indikācijas norāda, ka visai drīz viņš ar lielu prieku varētu tikties arī ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Trešais secinājums, apvienojot pirmos divus, diemžēl nav tas labvēlīgākais Latvijai: Tramps ir gatavs krist pretinieka apkampienos, kamēr G7 samitā, tiekoties ar sabiedrotajiem, plaukst neapmierinātība un savstarpēji apvainojumi, kā arī noslēguma komunikē netiek parakstīts. Tātad ar pretiniekiem ASV prezidentam ir liela gatavība runāt, izrādoties gluži kā šovā, bet ar sabiedrotajiem kopvaloda netiek atrasta.

Latvijai kā mazai valstij esot sistēmā, kur daļēji esam atkarīgi no dažu vai pat viena līdera kaprīzēm, izjūtām un redzējuma par pasauli, šis nav tas pozitīvākais variants. Skaidrs, ka Latvija labprātāk būtu normās bāzētā sistēmā, kur mēs varam paļauties, ka sabiedrotie izpilda saistības, kur pastāv solidaritāte un kur esam gatavi viens otram palīdzēt, uzturot transatlantiskās saites ciešas”.