Piezīmes par Gazu

Piezīmes par Gazu
Agris Krūmiņš, Londonas Universitātes koledžas absolvents

Ja 2022. gadā pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainas valstij, Demokrātisko Rietumu morālā saliedētība pierādīja ka taisnīgumam ir tomēr vieta demokrātijas pamatbūvē, tad 2023.gada izvērstais Izraēlas-Palestīnas konflikta diplomātiskās sekas norāda, cik tomēr neviennozīmīga var būt taisnīguma izpratne. Ir jāuzdod jautājums, kas ir par pamatu atšķirīgām pieejām? Ir jāprasa demokrātiskajām Rietumu valstīm kādēļ Mariupoles iznīcināšana un Bučas traģēdija kļuva par iemeslu Putina pamatotā apsūdzēšanā genocīdā, bet karš Gazas joslā līdzvērtīgu nosodījumu uzreiz neizpelnījās? Daudzu “Globālo Dienvidu” valstu sabiedrības konsekventi vaicā: vai tiešām arābu bērna dzīvība ir lētāka kā Ukrainas bērna? Atbilde šim jautājumam nesakņojas 7.oktobra Hamas drausmīgajā iebrukumā Izraēlā, bet gan ar daudz senākām saknēm Izraēlas militārpolitiskajā pieejā 1960. gados un pat agrāk ar pašas Izraēlas Valsts izveidošanas procesu.

Protams, tas jautājums neeksistē atsevišķi no globālām tendencēm un ir jāizvērtē esošie notikumi, lai varētu saprast sociālpolitiskos procesus, kas tieši šobrīd veido pasaules informācijas telpu un tajā virmojošos uzskatus. Laikmets šobrīd ir pilns neatrisinātu varbūtību. Pilns neprognozējamību, neziņu, baiļu un arī naida. Mēs it kā stāvam uz jauna eksistenciāla informācijas sliekšņa, it īpaši ieejot mākslīgā intelekta radītas informācijas ērā. Tādā brīdī, it sevišķi svarīgi ir saglabāt saprātu un iekšējo morālā taisnīguma kompasu. Ir jāieskatās faktos, ir jāpārbauda notiekošā reportāža, ir jāvērtē ar prātu. To esam darījuši aizstāvot Ukrainas centienus saglabāt sevi kā brīvu un suverēnu valsti, saprotot to, ka Ukrainas uzvara pār imperiālistisko Krieviju ir garants arī Latvijas suverenitātei un brīvībai. Skatoties uz sabumbotām Ukrainas pilsētām un uz iznīcinātām dzīvēm esam sapratuši to, ka mēs nevaram pagriezt muguru notiekošajam. Bet kāpēc to latvieši dara vērojot palestīniešu likteņus?

Palestīniešu likteņi, jāteic, ka ne tikai Latvijā, ir atstāti pabērna lomā. Kaut varbūt tieši latviešiem būtu jābūt lielākai izpratnei par to, jo tā ir tauta kam ir nozīmīgas līdzības ar Baltijas tautām. Jo palestīnieši savu nacionālo pašapziņu ieguva vēlu, kaut ilgi jau bija dzīvojusi Palestīnas teritorijās. Tā ir tauta, kas tāpat kā latvieši cīnījās pret impēriju - palestīniešu gadījumā tā bija britu. Tā ir tauta, kam atņemtas teritorijas un kuras, vēl vairāk, tika zaudētas pilsoņu karā, kad izveidojās Izraēlas Valsts. Kaut būtībā jaunā Izraēlas valsts tika veidota uz Rietumu demokrātijas principiem, tā tomēr atstāja daudzus palestīniešus bez balsošanas tiesībām. Protams, vienlaicīgi latviešiem ir jābūt līdzjūtīgiem pret ebreju likteņiem. It īpaši tādēļ, ka Otrā Pasaules Kara laikā arī vairāki latvieši pielika savu artavu ebreju iznīcināšanā. 1947.gada izveidotā Izraēlas valsts šķita garants tam, ka holokausts neatkārtosies. Un šeit ir redzams paradokss, ka, izveidojot Izraēlu, tika nobīdītas Palestīnas tautas tiesības. Kā Edvards Saīds izteicies, ka palestīnieši Palestīnas traģēdijā tapa par “upuru upuriem”.

Lai kliedētu mītu, ka 7. oktobra neattaisnojamais Hamas uzbrukums Izraēlai atspoguļo palestīniešu vēlmes, ir jānorāda, ka Hamas ir pārvaldījuši Gazu kā autokrātisku un teokrātisku ‘pilsētvalsti’. Kaut ievēlēta 2006.gadā ar balsu vairākumu, tā ir nodarbojusies ar savas iekšējās opozīcijas (El Fatah) izskaušanu daudzu gadu gaitā. Hamas sakņojas šovinistiskā un ekstrēmā islāmistu ideoloģijā, kura ik gadu, ar apmēram 100 miljonu dolāru dotāciju finansē Teherāna^[1]. Gazā jau 19 gadus nav bijušas vēlēšanas, kas demonstrētu šodienas palestīniešu politisko nostāju, tādēļ nedrīkst automātiski pieņemt, ka katrs palestīnietis atbalsta Hamas un tā zvērīgo iebrukumu Izraēlā. Respektīvi, aizstāvēt Palestīnas vēlmi ‘būt’ nenozīmē aizstāvēt Hamas rīcību, vai Hamas vēlmi iznīcināt ebrejus.

Palestīnas nākotnes jautājums nesākās ar notikumiem 2023. gada 7. oktobrī. Tai ir daudz senākas saknes. Tās principā samilza tad kad britu valdība atteicās no Palestīnas pārvaldības, drīz pēc Otrā Pasaules kara beigām, tādejādi ļaujot jaunradītai Apvienoto Nāciju Organizācijai pieņemt lēmumu, ar kuru Palestīna tika sadalīta divās daļās: viena Arābu, otra ebreju. Tas gan nebija kompromisa rezultāts, bet diktāts. Arābu Līga to nepieņēma un pieteica jaunradītai Izraēlai karu. Ebreju vēsturnieks, Avi Shlaim raksturo ANO pasludināto sadali kā “nelegālu, amorālu un nepraktisku”.^[2] Eduards Saīds, Palestīnas Kristiešu kopienas izcelsmes komentators, saskatīja tajā imperiālisma morālo epistemoloģiju, jo deklarāciju izveidoja “(a) Eiropas vara(b)ne-Eiropiskā teritorijā (c) pilnīgi ignorējot tās pamattautas būtību un vēlmes un (d) apsolot zemi kādai ārzemju varai, lai tā spētu izveidot šo teritoriju kā nacionālu valsti ebreju tautai”.^[3] Protams Saīda kļūda ir ignorēt senās un vēsturiskās ebreju saites ar šo zemi. Un ar šādu idejisku un emocionālu sašķeltību sākās Izraēlas-Palestīnas kari, kas visās savās izkropļotās formās turpinās līdz šodienai.

Ja Izraēlas pasludināšana daudziem bija pārsteigums, tad vēl lielāks pārsteigums, jau pēc gada, bija Izraēlas militāro spēku uzvara pret Arābu Līgu kas deva Izraēlai iespēju paplašināt savas jaunās valsts teritoriju aiz tās ANO ierādītām oriģinālām robežām. Šis valsts teritoriālās paplašināšanās kurss ir atkārtojies dažādās formās. Miljoniem palestīniešu laika gaitā ir devušies bēgļu gaitās. Daudzi kļuva arī par trimdiniekiem paši savā zemē. Jau kopš 1967. gada Palestīnas Rietumkrastā ir bijis vērojams process kurā ortodoksālie grupējumi pārņemt teritorijas un ciematus, izveidojot apsargātas kolonijas, kuras eksistē ārpus starptautiskām likuma normām, bet kuru eksistenci nodrošina kā Izraēlas policija, tā Izraēlas militārās vienības. Apmetņu skaits tiek rēķināts jau ap 730,000, Rietumu sabiedrība šos veidojumus neatzīst, kamēr kolonizatori pieturas pie ideoloģijas, ka palestīniešus jāizstumj no vēsturiskās Palestīnas.^[4] Šis ir tikai turpinājums vēsturiskajai galēji labējo pozīcijai. Proti, pat šodien Gazas gruvešos ebreju ultralabējais spārns runā par to, ka Gazu nemaz nedrīkstot atdot atpakaļ palestīniešiem.

Vai bija iespējams cits virziens? 20. gadsimta deviņdesmitajos gados bija mirklis, kad šķita, ka jā. Oslo parakstītie Miera Akordi vedināja uz domu, ka situācijas risinājums varētu notikt bez tālāka konflikta. Mirklī, kad Palestīnas Atbrīvošanas Organizācija (PLO) atteicās no vardarbības un Izraēlas valsts pirmo reizi pieņēma palestīniešus kā tiesisku nāciju. Pat Izraēlas ministru prezidents Ichaks Rabins atzina, ka izraēļiem un palestīniešiem “ir lemts kopīgi dzīvot uz tās pašas zemes, tai pašā zemē”. Tomēr šīs cerības izzuda ar Palestīniešu uzsākto Otro Intifadu un Izraēlas turpinājumiem konsolidēt savu varu, pakāpeniski veidojot aparteīdam līdzīgas politiskās attiecības ar palestīniešiem.

Kopš pagājušā gadsimta Palestīniešu teritorijās Izraēla izveidoja ļoti specifisku pārvaldes sistēmu, kuru Ejals Veicmans uzskata, ka sakņojās Oslo Miera Akordos un tie sadalīja Rietumkrastu “trijos politiskajos pīlāros: zeme - kur palestīniešu sadaļas ir Izraēlas ielenkumā; pazeme - kas ieskaita ūdens un minerālu resursus; gaisa telpa - virs Palestīniešu zemēm (..).”^[5] Rietumkrasts tika sadalīts trijos sektoros. Sektoros A un B ir dalītas pārvaldības kārtības - starp Izraēlas un palestīniešu iestādēm. C sektorā valda Izraēlas militārie spēki, kur ebreji ir pakļauti civillikumam, bet palestīnieši - Izraēlas militārajām tiesām. C sektorā notiek jau minētais apmetņu būvēšanas process, kur ebreji pārņem kalnu virsotnes iespiežot palestīniešus ielejās. Situāciju sarežģī arī 708 km garais betona mūris un ekskluzīvi ebreju tuneļi un tilti. Palestīniešiem ir liegta pieeja lielam skaitam teritoriju. Ja viņi uz tām dodas, tad sastopas ar kontrolpunktiem un nepārsniedzamiem mūriem. Natāns Tralls šo situācijuir nodēvējis par varas sistēmu, kur “ir apslēpts vesels ciešanu universs” un kas pieskaras “gandrīz vai ikkatrai palestīnieša dzīvesvietai”.^[6]

Ja latviešu būtu daudz agrāk iesaistījušies Palestīnas likteņa aizstāvībā, mēs pārliecinoši būtu varējuši skaidrot, ka Hamas vienību  nodarītais 7. oktobrī ir absolūti nepieņemami. Un ir pareizi atgādināt, ka Hamas ir jātiesā, to redzot visai pasaulei. Bet tas nenozīmē, ka šobrīd, kad jau vairāk kā 33 000 palestīniešu dzīvības ir izdzēstas, tad latviešiem būtu jāturpina klusēt. Šī klusēšana, iespējams, ir saistāma ar bijušā Izraēlas premjera Menahema Begina 1960. gados izveidoto ebreju pašaizsardzības formulu: kur Izraēlas valsts tapa par garantu holokausta neatkārtošanai, tādēļ pretošanās Izraēlas valsts politiskajam kursam, bieži tikusi klasificēta kā nosodāma antisemītisma pazīme. Ar šo politisko formulu šobrīd cīnās visas demokrātijas, it īpaši leiboristi Anglijā un demokrāti ASV. Šī problēma īpaši savulaik skāra arī divus bijušos Aušvicas koncentrācijas nometnes ieslodzītos: Žanu Amerī un Primo Levi, jo abi cīnījās pret monolītiskas Izraēlas izveidi. Tādi autori kā Pankdžā Mišra uzskata,ka Izraēla mūsdienās demolē tās globālās normas, kuras tika veidotas pēc 1945. gada, lai pasargātu kā ebrejus, tā vēlāk arī pašu Izraēlu, jo šobrīd Gazas kontekstā jūtam: “(...) absolūtu atsvešināšanos starp tagadni un pagātni, kas atsvešina mūs no morālās vēstures ko pienesa 1945. gads.”^[7]

Ja latviešiem un Latvijas valstij ir svarīgi uzturēt brīvību kā pamatnosacījumu, tad ir aksiomātiski, ka latviešiem, manuprāt, ir jāiestājas par palestīniešiem un viņu tiesībām. Jo ilgāk latvieši turpina klusēt, jo dziļāk, iespējams, mēs sevi morāli iedragājam. Un, ja pienāks neiedomājamais brīdis, ka mums atkal būs jāapelē pie pasaules sirdsapziņas par savu likteni, ko teiks arābu balsis un ko teiks morālais saprāts…